Būtu jāpasaka par aizšauto durvju bultu, bet Deilijs nebija pārliecināts, ka Mūns to grib.
— Mūsu istabā ir televizors, — viņš nomurmināja.
— Rādīja tieši filmu ar šāvieniem, tāpēc šaubījos… Starp citu, Menkupa kabinetā arī televizors nebija izslēgts. Kā tad Ballina kungam izdevies, atšķirt ekrāna šāvienus no īstā?
Ballins nekā neatbildēja. Viņš ierunājās, tikai kad Jensens atkārtoja Deilija jautājumu.
— Pirmkārt, mana istaba atrodas blakus, tāpēc dzirdamība ir labāka. Otrkārt, Deilija kungam jāzina, ka filmā šāvienu pastiprina ar papildu troksni. īsts skan citādi.
— Un kur jūs atradāties šajā laikā? — Bodenšterns vāciski uzrunāja Mūnu.
— Mans kolēģis runā tikai angliski, — viņa vietā paskaidroja Deilijs.
— Tādā gadījumā būs jāizsauc tulks, — Bodenšterns neapmierināti konstatēja.
— Es varu pārtulkot, — gandrīz reizē pieteicās Ballins un Lovīze.
— Ja uzskatāt, ka instrukcijas izgudro ēzeļi, tad maldāties. Tā nav formalitāte, jo man nav nekādas pārliecības, ka jūsu tulkojums būs… — Bodenšterns apstājās, meklēdams vārdu.
— Autentisks! — Jensens pateica priekšā un kautri piebilda: •— Es protu angliski.
— Tāpēc jūs zināt tik daudz svešvārdu, — Bodenšterns pajokoja. — Pārtulkojiet viņam manu jautājumu!
— Abi ar Deiliju atradāmies mums ierādītajā istabā līdz tam laikam, kad Ballina kungs mūs pasauca, — Mūns paskaidroja, tāpat noklusēdams par aizslēgtajām durvīm.
— Jā, neesmu jums vēl pastāstījis… — Ballins iesāka, bet Bodenšterns atgaiņājās:
— Vēlāk! Kā redzat, ne vien mūsu fotogrāfs, bet arī dakteris Krauze steidzas tikt ātrāk projām.
— Kabinets aizslēgts. Slēdzene uz galda, — Deilijis brīdināja.
— Piesardzība, lai nenozagtu līķi? — Bodenšterns smējās. — Ejam! Uz jums tas neattiecas, — Bodenšterns aizstājās ceļā Menkupa draugiem.
— Un mēs? — Deilijs jautāja.
— Žurnālisti ir allaž gaidīti ciemiņi, sevišķi pie miroņa.
Kabineta durvis atvērās. Filma bija divās sērijās. No
pustumšās istabas ar galda lampas rāmo apli priekšplānā un mirgojošo ieslīpo ekrānu dziļumā pāri ienācējiem gāzās ložmetēju kārta. Bodenšterns sataustīja slēdžu pogas un nospieda visas reizē. Telpu applūdināja spilgta gaisma. Tikai tagad Mūns saprata, kāpēc to pa jokam sauca par Baha istabu. Viena siena bija tumši sarkana, otra violeta, trešā oranža, kvadrāta ceturto pusi veidoja zilas štoras visas telpas platumā. Tās pašas krāsas, kas dominēja ūdens koncertā izpildītajā Baha skaņdarbā. Galds, pie. kura sēdēja Menkups, melni spoguļojās. Baltais koks un nedaudzo mēbeļu melnās, spīdīgās virsmas radīja liela plašuma un gaiša svinīguma noskaņu. Istabai nebija ne sākuma, ne gala, sienu krāsainā palete it kā difuzēja, sa- plūzdama neparastas krāsainības kopstraumē. Šī brīnuma veicējs bija spoguļgriesti.
Apjēdzis to, Mūns paskatījās uz augšu un tūdaļ novērsās. Pāri viņam karājās galva ar īsi apcirptiem iesirmiem matiem. Stiklainās acis vērstas tieši uz viņu. Bet līdzās peldēja kvadrātā iespīlēta' debess, riņķoja fokusa izkropļots helikopters, svilpa lodes, un tam, kas stāvēja lejā, šķita, ka borta ložmetējs notēmēts nevis uz ekrāna ienaidniekiem, bet Magnusa Menkupa galvu.
Kādam ienāca prātā izslēgt televizoru, cits apzīmēja ar krītu pistoles atrašanās vietu, sākās profesionāla kņada ar īsiem izsaucieniem.
Menkups bija nogalināts ar šāvienu pakausī. Ap caurumu melnēja pavisam nedaudz jau sarecējušu asiņu. Precīzs trāpījums īstajā vietā. Tā šāva gestapovieši. Bet tāpat šķīrās no dzīves arī daži ģenerāļi — pret Hitleru vērstās sazvērestības dalībnieki. Raudzīties stobrā ir briesmīgāk nekā slēpt to aiz muguras. Un vēl — pat mirstot viņiem negribējās aptašķīties. Šāviens pakausī, ja zini, kādā punktā tēmē, nodrošina pieklājīgu izskatu.
Muļķīgās asociācijas, acīm redzot, saistītas gan ar šīsdienas sarunu pastāvīgo tēmu, gan ar vairākkārt pieminētās Dītera Ballina grāmatas nosaukumu. Ar pūlēm atbrīvojies no tām, Mūns sekoja Jensenam. Atliecis vaļā Menkupa sastingušos pirkstus, tas noņēma nospiedumus, tad pievērsās pistolei.
— Marka «Valters», numurs 12572, — viņš nodiktēja, tad palūkojās apkārt: — Vai te neko neaiztikāt?
— Pēc mūsu ierašanās neko, — Deilijs atteica. — Bet Menkupa draugi uzturējās istabā jau aptuveni minūti. Vai manījāt ko neparastu?
Jensens nepaguva atbildēt. Viņu pasauca Bodenšterns. Kopā ar ārstu visi trīs pagāja sānis un, atskatīdamies uz Menkupu, ņēmās kaut ko spriest.
— Viss skaidrs! — Bodenšterns beidzot noteica. — Iekšējs asins izplūdums, acumirklīga nāve! Apguldiet viņu uz dīvāna!
Divi detektīvi ne bez grūtībām atrāva Menkupu no rakstāmgalda, no rakstāmmašīnas, pie kuras viņš sēdēja nākamo rindu apceroša cilvēka pozā. Ķermenis šūpodamies aizpeldēja pa spoguļgriestiem. Pusceļā priekšā ejošais paklupa un tik tikko neizlaida nastu. Kaut kas nošķindēja. No Menkupa kabatas izkrita divas slēdzenes. Maziņā — droši vien no pulksteņa, kas karājās halfe. Otrā bija šne- peris. Mūns atcerējās, ka Menkups, aizslēdzis durvis, bija to noglabājis svārkos.
Viņu nolika uz dīvāna, uz tā paša dīvāna, kur veselu mūžību pirms tam Lovīze ar seju uz atzveltnes bija slē- pusies tumsā. No kā? No gaismas? No bēdām? Menkups gulēja ar nāves krampjos sastingušu seju — nekustīgs ķermenis neuzkrītošā pelēkā uzvalkā. Personība? Bezpalīdzīgs mironis, nespējīgs aizsargāties pat no tieši acīs krītošās nepielūdzami spilgtās gaismās.
Virs dīvāna pie tumši sarkanās sienas karājās glezna. Acīm redzot, glezna, jo kādēļ gan citādi ierāmēt blīvu melnumu šaurā koka ielokā? So gleznu nevarēja neievērot kaut vai lieluma dēļ — trīs reiz seši metri. Līdz šim Mūns nebija tai pievērsis uzmanību vienīgi tāpēc, ka nekādi nespēja saprast, ko tā attēloja. Tagad, kad zem tās gulēja mirušais Menkups, tā it kā atdzīvojās.