Vērīgi ieskatījies,, Mūns tuvplānā pamanīja pie klints piekaltu cilvēku. Prometejs? Nē. Klints bija krustveida, tumšajai sejai Kristus vaibsti. Mūns instinktīvi pakāpās mazliet atpakaļ. Līnijas kļuva reljefākas. Ar vienu, neiedomājamā piepūlē saliektu roku cilvēks centās atraut ķēdi no klints, ar otru, kuras galā karājās smaga važa, aizsargāja acis. No kā? Vēl solis atpakaļ — un no šķietami necaurredzamās tumsas iznāca ērglis, kas ar sakļautiem spārniem piķēja uz cilvēku. Ērglis? Nē, tā taču bija lidmašīna! Meseršmita iznīcinātājs! Stukass! Uz rumpja melnais vācu krusts, borta ložmetējs tēmē tieši cilvēkam acīs.
īsu brīdi gleznu aizēnoja atmiņa — spoguļgriesti, galva, helikopters, lodēm cauršūta debess. Sakritība, nekas vairāk. Dzīve ir miljardu likumsakarīgu nejaušību kombinācija, rulete, kur nav nekā mistiska, vienīgi* rņate- mātiskas varbūtības iespēja. Un tomēr, kad līdzīgos apstākļos parādās optiski dubultnieki, reti kāds spēj nesaskatīt māņticīgu simboliku.
Pēc sekundes Mūns jau atkal atradās apbrīnojamās gleznas varā. Kāds ģeniāls apmāns — tumsas mirāža, kas pakāpeniski atdzīvojas, lai pārvērstos nežēlīgā realitātē. Kaut kas sirdi plosošs jautās pie akmens krusta piekaltās cilvēces neaizsargātībā no iznīcības. Bet arī šis iespaids izrādījās nepareizs. Tikko uzmanību pievērsa proporcijām, kļuva skaidra galvenā doma: salīdzinot, ar lidmašīnu, cilvēks bija milzis! Tik varens, ka vajadzēja krusta un važu dubultā jūga, lai tiktu ar viņu galā.
Kāds izsauciens piespieda Mūnu atiet no gleznas. Aizgājis līdz rakstāmgaldam, viņš vēlreiz apgriezās un tikai tagad īsti izprata redzēto. Māksliniekam piemita kosmiska redze — jo lielāks attālums, jo noteiktāk iezīmējās detaļas. Tagad dibenplāna melnais haoss, kas tuvumā šķita pa pusei mākoņu aizsegts akmens bluķu juceklīgs blāķis, pašķīrās. No tā atdalījās piķējošas lidmašīnas, klinšaini krusti, piekalti cilvēki. To bija daudz, bet katrs citāds. Viens ar nespēkā pieliektu galvu, kliedzošu tukšo acu dobumiem ļengani karājās ķēdēs. Cits ar briesmīgi uztūkušiem muskuļiem nule bija izrāvis savu krustu no akmens pamata. Trešais, no važām jau atbrīvojies, milzīgām rokām salauza lidmašīnas bortus. Titānu kauja ar mehanizētiem putniem, kuras gala iznākums vēl nebūt nebija izšķirts.
— Paskatieties! — Bodenšterns stāvēja pie rakstāmgalda. — Jums kā žurnālistiem nav veicies. Un man arī ne. Desmitcollīgiem burtiem nodrukāts nosaukums «Komisārs Bodenšterns apcietina Hamburgas orākula slepkavu», un tas ir viss.
Jensens pārtulkoja. Mūns neviļus izberzēja acis, tik stiprs šķita iespaids, ka viņš ilgi, ļoti ilgi gulējis un redzējis garu sapni. Tomēr rokaspulksteņa rādītāji liecināja, pa pagājusi nepilna minūte, kopš Menkupu noguldīja uz dīvāna. Mūns aplūkoja gandrīz tukšo galdu. Šampanieša pudele, līdzās korķis, divas šauras glāzes zeltītām malām ar mazliet šķidruma, kas vairs neputoja. Un rakstāmmašīna. Tieši uz to zīmējās Bodenšterna vārdi, kurus viņš izrunāja ar teicami notēlotu profesionālu nožēlu:
—- Rau, kur pierādījumi! Pašnāvnieka atvadu vēstule!
Uz tīrās papīra loksnes bija vairākas rindas. Skaidras, ļoti reljefas. Tā bija Gētes pazīstamā «Ceļinieka nakts dziesma».
Miers pakalniem pāri līst. Galotnēs vāri vējš tikko trīs, Pamazām aizmieg zari, Mežā klus putnu bari. Gaidi, tu arī Dusēsi drīz.
Jensens pārtulkoja, nocitēdams no galvas angļu atdzejojumu … Poēzija? Nevis raksta nobeigums, par kuru runāja Menkups? Dīvaini, neizprotami. Mūns pagriezās pret Menkupu, kā gaidīdams no tā paskaidrojumu. Tas nekustīgi gulēja uz dīvāna — stingstošas miesas, kuras pakāpeniski atstāja pēdējais siltums. Viņa stiklainās acis bija pievērstas gleznai pie sienas. Un, kad Mūns ieskatījās sejā, tā likās zināmā mērā tai līdzīga — ģeniāls apmāns. Hamburgas orākuls smīnēja.
pēc pusnakts
Optimisti uzskata Strausu par mūsu uzveikto vakardienu. Viņi maldās. Mēs būsim vēl svinīgas saderināšanās liecinieki. Līgavainis — resnais Strausa kungs ministra frakā. Līgava — tiesā demokrātija konstitucionālo brīvību līdz beidzamai iespējai apcirptos minibrunčos.
MAGNUSS MENKUPS
Menkupu aizveda. Ārsts, fotogrāfs un daļa detektīvu aizgāja. Mūns un Deilijs, sēdēdami istabā, ko jau bija nosaukuši par savējo, pusbalsī sarunājās. Mūnu sevišķi mulsināja savādais dzejolis,%kas pauda dzīves apnikuša cilvēka ilgas pēc mūžīgā miera.
— Iespējams, citāts attiecas uz rakstu, pie kura Menkups strādājis, — viņš nomurmināja. — Derētu to atrast. — Sadzirdējis klauvējienus, Mūns sauca: — Iekšā!
Nācēja bija Lovīze. Sausas acis", svaigi pūderēti "vaigi, gludi sasukāti mati. Vienīgi melnā kleita šai situācijā izskatījās kā sēras pēc mirušā.
— Vai drīkstu apsēsties? Izrādās, jūs esat detektīvi? Kāpēc Magnuss nekā nav teicis?
— It kā jūs nebūtu to zinājusi, — Mūns strupi sacīja.
— Ā, toreiz kafejnīcā? Tas bija pārpratums. Vienkārši nesapratu Lerhu, viņš patiešām domāja, ka strādājat kriminālhronikas nodaļā, — Lovīze ne visai pārliecinoši paskaidroja.
— Vai esat atnākusi, lai komentētu šo pārpratumu? — Deilijs pasmīnēja.
— Tā neesot pašnāvība? — nereaģēdama uz Deilija piezīmi, viņa klusi vaicāja.
— Kas to saka?