— Neviens. Bet komisārs tikko pratināja mani. Viņš uzdeva dīvainus jautājumus.
— Diemžēl slepkavība. To apstiprinājušas sīkākas analīzes.
— Uz pistoles nav Menkupa pirkstu nospiedumu.
— Vai atrastas kādas citas pēdas? — viņas balss viesa nemieru.
— Nekādas! Tīrs darbs! Starp citu, šauts ar «Valtera» markas pistoli, — Mūns ieskatījās Lovīzei acīs. — Tieši tādu patapinājāt no Menkupa. Kur tā atrodas?
— Gribēju pēc izrādes atdot viņam", bet… — viņa apklusa.
— Bet? — draudīgi atkārtoja Mūns.
— Kāda drūma nojauta neļāva. Atstāju teātrī…
Mūns domās atvainojās komisāram Bodenšternam.
Acīm redzot, izmeklēšana beidzot ievadīta pareizās sliedēs. Bet viss izrādījās mazliet savādāk.
— Jūs patiesi kāds ieslēdža istabā? — Lovīze vaicāja ar šaubām balsī.
— Vai tad nedzirdējāt, ka dauzīju ar krēslu pa sienu? — Deilijs ironiski atjautāja.
— Komisārs man prasīja to pašu. Magdai un Lerham arīdzan. Neviens no mums nav dzirdējis. Psiholoģiski tas pilnīgi izskaidrojams. Dīters bija pirmais, viņš paguva atjēgties, tādēļ vienīgais no mums pievērsa uzmanību.
Atgadījums ar durvju bultu bija ārkārtīgi mīklains. Mūns bija paguvis pārbaudīt — svaigi ieeļļota, tā slīdēja pilnīgi bez trokšņa. Paklausot viņam, Jensens noņēma no aizbīdņa pirkstu nospiedumus. Atrastie piederēja Ballinam. Citu pēdu iztrūkums liecināja, ka slepkava valkājis cimdus.
— Komisārs mēģināja izdibināt, vai neviens nav pieskāries ierocim un līķim* — Lovīze turpināja. — Tas galvenokārt attiecas uz jums.
— Ko jūs atbildējāt?
— Patiesību. Atrados šoka stāvoklī. Lerhs stāvēja tieši manā priekšā, tāpēc viņu neviļus ievēroju. Bet jūs ne.
Mūns un Deilijs saskatījās.
— Piezvaniet uz viesnīcu! — Mūns nomurmināja. — Ja tikai mūsu istabas nav atdotas citiem. Iespējams, Menkups zvanījis no restorāna tieši šajā sakarībā.
— Nē! — Lovīze krampjaini norija kamolu, it kā pūlēdamās apturēt nejauši izsprukušo vārdu.
— Tā jau domāju, ka toreiz noklausījāties sarunu, — Deilija mierīgā balss šķita pasvītrojam, ka runa ir par acīm redzamu faktu. — Kam viņš zvanīja?
— Nav ne mazākās jēgas, — Lovīze piecēlās. — Un vispār — jums nav tiesību! … Nejauši dzirdēju dažus teikumus. Nejauši! — viņa uzsvēra. — Magnuss pieminēja jūsu vārdus, bet ne sakarā ar viesnīcu …
— Sakarā ar ko?
— Viņš palūdza kādu atnākt vēl šodien, — Lovīze gāja uz durvju pusi. — Vairāk nekā nezinu.
— Cerams, jūsu nezināšana neattiecas uz viesnīcas telefona numuru? — Mūns vaicājoši paskatījās Deilijā. Aizmirsu nosaukumu. Kaut kas kalendārisks.
— Hotelis «Četri gadalaiki», — Lovīze pateica priekšā. — Tālrunis 341014. Tikai nemēģiniet piešķirt manai informētībai kriminālu nokrāsu. Tā biju es, kas pasūtīja jums istabas. Magnusam bija jāpaliek mājās, viņš gaidīja zvanu no Minhenes.
Durvis aizcirtās. Viņi atkal palika divatā.
— Aina sāk skaidroties! — Mūns teica pēc ilgas pauzes, ko aizņēma nervozi mēģinājumi aizdedzināt cigāru.
— Ar Lovīzi? — Deilijs pamāja. — Viņa zina, kam Menkups zvanījis no restorāna.
— Neesmu drošs, — Mūns papurināja galvu. — Būtu bijis vienkāršāk vispār noliegt, ka viņa kaut ko dzirdējusi. Mani vārdi zīmējās uz komisāru Bodenšternu. Sapratāt, kāpēc viņu tā interesē, vai pieskārāmies pistolei un līķim?
— Ne visai.
— Viņam nez kādēļ gribas to pataisīt par pašnāvību. Nav pirkstu nospiedumu.
— Sapratu! — Deilijs iesita sev pa pieri. — Mēs esam tīšām nodzēsuši Menkupa pirkstu līnijas no ieroča, lai nopelnītu līgumā paredzēto summu! Bet tas taču trakāk par traku!
— Cita izskaidrojuma man nav.
— Bet paliek- neapgāžams fakts, ka mūs ieslēguši. Tā ka, atskaitot slepkavu, neviens nebija ieinteresēts izolēt mūs… — mēģināja iebilst Deilijs, bet Mūns dusmīgi pārtrauca viņu:
— Esmu drošs, ka komisārs nosviedīs mūs pa trepēm. Nakšņot viņa dēļ uz ielas neesmu ar mieru! Pirmkārt jārūpējas par viesnīcu. Zvaniet no tālruņa, kas atrodas hallē!
— Kāda starpība? — Deilijs paraustīja plecus.
— Nav nekādas vajadzības brīdināt ienaidnieku par savu gaidāmo kapitulāciju. Tad paliek vēl niecīga izre* dze, ka padosies viņš, — Mūns pūlējās pasmaidīt. — Bez tarn gribu ar jūsu palīdzību kaut ko pārbaudīt. Hallē dežurē detektīvs. Izliecieties, it kā gribētu iet ārā.
— Vai domājat, ka komisārs jau devis rīkojumu apcietināt mūs?
— Šis tests uz mums neattiecas.
— Uz ko tad?
— Uz Menkupu, pareizāk sakot, uz viņa ciemiņu.
Mūna noslēgtā sejas izteiksme uzskatāmi rādīja, ka
tagad pats nepiemērotākais laiks prasīt no viņa paskaidrojumus.
Kad Deilijs iesoļoja hallē, pulkstenis ar vienu vienīgu sitienu atzīmēja pirmo nakts stundu. Dežurējošais detektīvs sēdēja pie ugunīgi sarkana, zema galdiņa un žāvādamies aplūkoja žurnālā sieviešu attēlus. Tā priekšā stāvēja atvērta kārba ar tonizējošām konfektēm «Kolafriš». Iemetis karameli mutē, viņš skatieniem atvadījās no iepriekšējās skaistules apaļīgajām formām un ņēmās pētīt nākamo. Pirms pusstundas šo pašu žurnālu bija lasījis Deilijs. Vai tiešām aiztecējušas tikai trīsdesmit minūtes? Vai tiešām viena vienīga stunda ietilpinājusi sevī visu — sākot ar divpadsmit sitieniem, kuriem piebalsoja šampanieša korķa paukšķim līdzīgs šāviens, līdz tukšajai hallei ar miegaino slepenpolicistu?
Deilijs, kaut gan joprojām neziņā, ko domāja Mūns, devas pie parādes durvīm. Tās atvērās gandrīz bez trokšņa. Sajutis caurvēju, detektīvs pacēla galvu.