— Samainījāt durvis, kolēģi! Tualete ir tur! — saldenā balss neatbilda prozaiskajiem vārdiem. Vainīgas bija žurnāla skaistules, kuras detektīvs savās iedomās nupat pavedināja.
— Dzirdēju kādu aizdomīgu troksni, — Deilijs nomurmināja.
Detektīvs ar žurnālu rokā palūkojās trepju telpā.
— Nervi, kolēģi! Jau nodomāju, ka tur paslēpies reportieris. Kad viņi uzodīs, tad gan sacelsies troksnis.
Deilijs, atkārtodams viesnīcas numuru, piegāja pie tele- •fona. Izrādījās, varēja pilnīgi iztikt bez Lovīzes izziņas — uz sarkanā galdiņa gulēja abonentu grāmata. Deilijs bija gatavs apzvērēt, ka pirmīt, sēdēdams pie šī paša galda, netika to ievērojis. Tāda ir ārkārtēja notikuma psiholoģiskā vara, kad uzmanību piesaista vienas detaļas, bet citas paliek neredzamas.
— Stāsta, Menkups esot bijis komunists, — iespēja ar sarunas biedra palīdzību aizdzīt uzmācīgo miegu laikam iepriecināja detektīvu. — Bet dzīvoja kā kungs! Un kādi žurnālīši! — Viņš pamirkšķināja. — Tādai propagandai arī es labprāt ļaujos! — Nesagaidījis atbildi, viņš atkal pievērsās ilustrācijām.
Nocēlis klausuli, Deilijs izdarīja ievērojamu atklājumu — telefons bija paralēls. Menkupa kabinetā komisārs Bodenšterns sarunājās ar kādu pa tālruni. Spriežot pēc intonācijas, ar tiešo priekšnieku.
— Pats par sevi saprotams, oberkomisāra kungs! Viņiem te nav ko meklēt! Tā kā viņus uzaicinājis pats Menkups, diez vai var sagaidīt objektīvu viedokli… Nemaz nerunājot par solīdo summu, kas paredzēta notariālajā līgumā! — Bodenšterns apklusa.
— Tūlīt visu noskaidrosim! Palieciet pie telefona! — viņa sarunas biedrs priekšnieciskā balsī noteica.
Bodenšterns ar klausuli rokā vērsās pie Jensena:
— Esiet piesardzīgs, Jensen! Nav ko ļaunoties par maniem padomiem, esmu daudz vecāks. Taisnībai, protams, jāuzvar, bet ir gadījumi, kad kaitīga lieka cītība. Dīters Ballins ir viens no Ballinu iespaidīgās dinastijas. Ja aiztiksim viņu, var izcelties skandāls… — Bodenšterns nepaguva nobeigt.
Viņu pārtrauca slepenpolicists, kas bija atvedis uz nopratināšanu Ballinu.
— Sēdiet, Ballina kungs! — Bodenšterns sausi uzaicināja.
— Protokolēt? — Jensens apvaicājās.
— Iztiksim bez tā. Ballina kungs, vai varat apzvērēt, ka amerikāņi nav nekā aiztikuši šajā istabā?
— Varu. Kopš brīža, kad atvedu viņus, līdz tam, kamēr Mūna kungs manā klātbūtnē aizslēdza kabinetu, viņi…
— Ir jau labi! — Bodenšterns atgaiņājās. — Kas tie par noslēpumiem ar durvju bultu? Varbūt viņiem tikai izlicies, ka tos ieslēguši?
— Nē! — tikpat noteikti apgalvoja Ballins. — Labi atceros, ka atgrūdu to.
— Padomājiet, Ballina kungs! Nervi, šoks, halucinācijas. Ja atradāties afekta stāvoklī…
— Nerūpējieties, Bodenšterna kungs. Varu jums kā vecam paziņam apliecināt…
— Redzu jūs pirmo reizi mūžā! — Bodenšterns atcirta.
— Ja neskaitāt preses konferenci pēc Menkupa apcietināšanas. — Ballina balsī jautās ironija. — Saprotu, ka izredze arestēt viņa slepkavu jūs neiedvesmo. Neuztraucieties! Tā ir pašnāvība!
— Bet lietiskie pierādījumi? — Jensens iebilda.
— Vienalga! Esmu pārliecināts!
— Ak tā. — Varēja saklausīt, kā Bodenšterna pirksti bungo pa pistoles maksti. — Kamēr gājāt pakaļ amerikāņiem, aizritēja apmēram minūte?
— Jā.
— Ta kā neviens no Menkupa draugiem, atrazdamies mirušā sabiedrībā, nemanīja, ko darīja cits … — Bodenšterns prātoja pie sevis.
— Hallo! — atskanēja vada otrā galā.
— Komisārs Bodenšterns klausās!
— Ieteicu pēc iespējas delikāti! Detektīvi ar starptautisku vārdu, labas attiecības ar presi. Deilija sieva — pazīstama gaišreģe, ar viņu konsultējas pat kongresa locekļi.
— Bet… — Bodenšterns piesardzīgi noklepojās.
— Jūtu jums līdzi! — priekšnieka balss viļņoja laipnībā. — Bet tā ir lieliska izdevība nodemonstrēt mūsu tiesas iestāžu objektivitāti. Tas ir daudz svarīgāk! Pie velna ar Menkupu! No rīta gaidu ar ziņojumu!
— Klausos, oberkomisāra kungs! — Bodenšterns nolika klausuli.
Deilijs darīja to pašu. Noklausīšanās jau tā pārāk ieilga. Taču izrādījās, detektīvs nebija pat manījis, ka Deilijs nav uzgriezis numuru.
— Aizņemts? — viņš ar simpātijām apvaicājās, pāršķirdams lappusi. — Gribat konfekti? Atspirdzina, — viņš pastiepa kārbu. — Un to sauc par progresu! — viņš iemeta mutē karameli. — Tālruņu, cik uziet, bet sazvanīties arvien grūtāk. Ar satiksmi tas pats. Drīz atgriezīsimies pie vecajiem labajiem laikiem. Ja gribi sarunāt randiņu, nospļaujies uz telefonu un cilpo kājām. Bet, ja gaidīsi savienojumu, viņa pagūs pa šo laiku gan satikties ar citu … gan visu pārējo.
Sazvanīties ar viesnīcu Deilijs tā arī nepaspēja. Komisārs Bodenšterns aicināja viņus kabinetā.
— Tikko runāju ar priekšniecību, — viņš paziņoja, ar īgnu laipnību piebīdot Mūnam pelnu trauku, — pie viena, Jensen, nodzēsiet augšgaismu! Intīmā puskrēslā gan runāt patīkamāk, gan domas labāk rosās.
Kabinets atguva agrāko izskatu. Pustumša istaba ar biezām ēnām kaktos un galda lampas gaišo apli. Tā joprojām apgaismoja rakstāmmašīnu, bet tajā ieliktā loksne ar dīvaino dzejoli jau atdusējās lietisko pierādījumu aktu vākos; apgaismoja kabineta krēslu, bet tajā pirms stundas sēdošais cilvēks jau gulēja morgā. Vienīgi krīta līnija uz rakstāmgalda melnā spoguļa, kas apzīmēja roku un galvas novietojumu nāves brīdī, un pistoles krīta apveids uz grīdas vēl atgādināja Magnusu Menkupu. Mūnam līda galvā visādas mistiskas blēņas. Kabalistiskas trian- gulas un septagrammas, ko viduslaiku burvji iezīmēja tajā vietā, kur bija jāparādās viņu buramvārdu izsauktajam garam.
— Varu iepriecināt jūs ar jaunumu! Labāk lai pastāsta Jensens, tas ir viņa atradums. Uz līdzautora tiesībām nepretendēju, — devis vārdu savam palīgam, Bodenšterns ar visu krēslu atvirzījās tumsā.