— Piekrītu komisāra kungam, ka visi klātesošie ir ārpus aizdomām, — Jensens piesardzīgi iesāka.
— Tātad — tomēr slepkavība?! — asi noprasīja Mūns.
— Lovīze Knoopa pratināšanas laikā pieminēja, ka Menkupa kungs gaidījis šonakt vēl -kādu viesi.
— Vai atceraties? — Deilijs strauji pagriezās pret Mūnu. — Saruna ar mums tika atlikta tieši šā cilvēka dēļ.
— Turpiniet, Jensena kungs, — Mūns pamāja. — Ja nemaldos, jūsu hipotēze pamatojas uz šampanieša pudeli, kuru, acīm redzot, kopā ar abām glāzēm jau esat pievienojuši lietiskajiem pierādījumiem? ~ *
— Teicami! — no tumsas atskanēja Bodenšterna balss.
— Jāsaka gan, ka tādu nedabisku gaišredzību drīzāk būtu sagaidījis no Deilija kunga.
— No manis? — Deilijs nesaprata.
— Jūsu sieva esot populāra pareģe.
— Ja uzskatāt, ka viena laulātā drauga talanti pielīp otram, komisāra kungs, kāpēc gan neuzdodat izmeklēšanu savai sievai? — Deilijs atcirta. — Katrā ziņā skatīties uz viņu būtu daudz patīkamāk.
Bodenšterns grasījās ko teikt, bet Jensens ar vieglu žestu viņu apstādināja.
— Mūna kungam pilnīga taisnība. Uz vienas glāzes atradu Menkupa pirkstu nospiedumus, uz otras — citus. Ņemot vērā skaņu izolāciju un paklāju gaitenī, kas pilnīgi apslāpē so|us, viesis varēja ienākt pie Menkupa neviena nemanīts un tāpat aiziet.
— Vai piekrītat tam? — Mūns vērsās pie Bodenšterna.
-— Teorētiski — jā.
— Tādā gadījumā vajadzēs izņemt no vākiem citu lietisku pierādījumu! — Mūns aplūkoja no redakcijas atnesto pelnu trauku. Patumšajam stiklam cauri spīdēja žurnāla nosaukums «Hamburgas Orākuls» un devīze kursīvā «Jel kavējies!». — Gētes «Ceļinieka nakts dziesmu», kurā jūs ar pieredzējuša kriminālista aci tūdaļ saskatījāt pašnāvnieka atvadu vēstuli!
Bodenšterns nomurmināja kaut ko nesaprotamu.
— Gadās, ka slepkava, noslaucījis pirkstu nospiedumus no ieroča, aizmirst steigā pārējos pierādījumus. Bet tas nekādi neatbilst cilvēkam, kas pat iepriekš nodrošinājis sevi ar pasaules lirikas šedevru. Bet, lai desmit minūtēs pagūtu atnākt, aprunāties ar Menkupu, iedzert šampanieti, nošaut viņu, iznīcināt galveno pierādījumu un pēc tam vēl uzsist šīs rindiņas, stingri ievērojot poēzijai paredzētās malas un atstarpes, jābūt rekordistam — gan ātrumā, gan aukstasinībā. — Mūns pievērsās Jensenam.
— Vai nezināt, kas to gleznojis?
Brīnumainais audekls gandrīz pilnīgi saplūda ar tumsu. Tumsa bija norijusi visu — bahiskās krāsas, dīvānu, kur nesen gulēja mirušais Menkups, pat spoguļgriestus. Ne ar ko nesaistīts, kā brīvs gaisa balons pāri tumsai karājās gaišs aplis ar rakstāmgaldu un četriem stāviem ap to. No pasaules atrauts, dzīvokļa klusumā izolēts, laikā un telpā pazudis pētniecisks punkts, kur cilvēka nāve pārvēršas hipotēžu bezkaislīgajā abstrakcijā. Bet pietika Mūnam paskatīties pa pusei neredzamajā gleznā, un istaba tūlīt atdzīvojās ar milzu kaujas mēmo atbalsi.
— Es jau ievēroju šo lielisko darbu. Taisni rauj iekšas ārā! — Jensens šķita izkāpjam no bruņām. Pavisam cita balss, cita mīmika. Viņš nosauca Mūnam nezināmu Grieķijā dzīvojoša vācu gleznotāja vārdu. — Ideja, izteikta ar krāsas palīdzību! Kāds māksliniecisks spēks vajadzīgs tādam risinājumam!… Bet mūsu muzejos nav nevienas viņa gleznas.
— Par ko jūs runājat? — Bodenšterns pavirzījās tuvāk.
Jensens klusēdams norādīja uz sienu.
— Ak šī te, — Bodenšterns atvieglots nopūtās. — Jūs sakāt, vācu mākslinieks? Bet es domāju — pats Menkups, tā sakot, dvēseles pašportrets. No vienas vietas melns zābaku smērs! Kurpniekiem domāts abstrakcionisms!
— Abstrakcionisms? — Jensens nobrīnījās. — Jūs droši vien neieskatījāties, kā nākas, komisāra kungs?
— Nešaubos, Jensen, ka jūs ko saprotat no mākslas, katrā ziņā vairāk nekā no kriminālistikas. Bet, ja esat šai gleznā saredzējis kaut ko vairāk, tad tikai ar īpašām brillēm. Vai gadījumā neesat «Hamburgas Orākula» lasītājs? — apmierināts ar zemtekstu, Bodenšterns vērsās pie Mūna.
Tas nekā nedzirdēja. Neko neredzošas acis lūkojās gaišajā aplī virs galvas. Miegainā seja un pelni cigāra galā liecināja par pilnīgu izslēgšanos.
— Cienu domājošus cilvēkus, — Bodenšterns sacīja. — Spriežot pēc visa, notupēsim te līdz rītam. Ierosinu sūtīt pakaļ alum un uzkožamiem, kamēr vilku bars nāv vēl nobloķējis izeju. Starp citu, nenāktu par ļaunu pasviest viņiem kādu pagaidu versiju.
— Vispirms jāpaziņo Menkupa sievai! — Mūns negaidot piecēlās.
Vienmērīgās luminiscējošās gaismas pielietais gaitenis tinās mīkstā klusumā. No halles atskanēja biezā žurnāla čaukstoņa. Durvis bija nostājušās ierindā, necaurredzamas, mēmas. Tikai aiz vienām sadzirdēja balsu dūkoņu. Tā bija tēlnieka istaba.
Atmetis ar roku pieklājībai, Mūns nospieda rokturi.
— Pacieties! Tikai vienu nedēļu! — Šī nez kam adresētā Ballina frāze sasniedza Mūnu, pārkāpjot slieksni. Ballins apklusa. Neviens viņam neatbildēja, kaut fteva- rēja šaubīties, ka Mūna ierašanās pārtraukusi sarunu pusvārdā.
— Vai Menkupa sieva ir Hamburgā? — Mūns jautāja, izklaidīgi atgaiņādams dūmu mutuļus. — īsta kupeja smēķētājiem! Un turklāt vēl es ar savu cigāru! Kā redzu, pīpēt iesākusi pat nākamā teātra zvaigzne… Kā tas īsti saucās? — Mūns paskatījās uz Lovīzi.
— Talijas teātris! — viņas vietā atbildēja Ballins. — Labākais pilsētā. Tā ir izcila veiksme.
— Pēc nedēļas mana pirmā izrāde, — Lovīze čukstēja, neskatīdamās uz pārējiem.
— Jo vairāk tāpēc nav vērts sabojāt balsi! Būtu vis-' maz atvēruši logu.
Neviens nepiecēlās. Arī Mūns neuzskatīja par vajadzīgu to izdarīt. Ja viņiem tīk tāda atmosfēra, lai jau izbauda!
— Ir vai nav Hamburgā? — viņš pārvaicāja.