— Kurš? — Ballins neizpratnē jautāja.
— Interesējos par Menkupa sievu.
Ballins pasteidzās pārtulkot jautājumu vāciski.
— Līzelote? — pirmā atsaucās Magda. — Liekas gam Nesen satiku viņu «Planten and Blotnen» paviljonā modes skatē.
— Vai Menkups oficiāli izšķīries?
— Nepaguva. Atsvešināšanās notika pavisam nesen.
— Vai tad viņa nav aizbraukusi pie vecākiem uz Min- heni? — apvaicājās tēlnieks. Konstatējis, ka tabakas maks tukšs, viņš drumstaloja pīpē cigareti.
— Nē. Līzelote noīrējusi atsevišķu dzīvokli, — Ballins teica.
— Kur? — vienaldzīgi painteresējās Magda.
— Ulenhorstā, Aralstera krastā. Atceraties, viņa. vēl mēģināja Menkupu pierunāt, lai nopērk tur māju? Vispiemērotākais rajons dzimušai fon Vincelbalrai.
— Vai tad tu uzturi ar viņu sakarus? — Lovīze pabrīnījās.
— Nē jau! Patiesību sakot, visu to uzzināju no Magnusa, — Ballins piemiedza acis, kurās bija iekļuvuši dūmi. — Ja vajag,( varu dot adresi un telefonu.
Pierakstījis tos uz cigāru kārbas, Mūns pagriezās uz durvīm. Tad it kā nejauši noprasīja:
— Vai palikāt nakšņot, kamēr Menkupa kundze vēl dzīvoja te?
— Jūs man jautājat? — atsaucās Ballins.
— Magnuss iekārtoja šo dzīvokli, rēķinoties ar mūsu ilgstošajiem apciemojumiem, — dziļi ievilkusi dūmus, Lovīze ieklepojās. — Mēs gan nepalikām tik bieži kā pēdējā laikā.
— Un aizņēmāt tās pašas istabas, ko šodien?
— Jā, — Ballins apstiprināja. — Taisnību sakot, manā istabā dzīvoja Kjaterboms, bet tādās reizēs viņš pārgulēja hallē.
Noslēpumainais Kjaterboms izrādījās Menkupa sulainis. Kopš Menkupa sievas aizbraukšanas viņš dzīvoja pie kādiem radiem. Vai viņš ticis atlaists vai aizlaists atvaļinājumā, to neviens īsti nezināja. Par savu personīgo dzīvi Menkups bija reti mazrunīgs. Pēdējās divas nedēļas uzkopa un gatavoja ēst kāda sieviņa, kas ieradās sešos no rīta un pēc pusdienām aizgāja. Kad Mūns uzzināja, ka Menkupa un sulaiņa attieksmes palikušas draudzīgas līdz pašam galam, viņam pārgāja jebkāda interese par to.
— Man beidzas cigaretes, — Magda ielūkojās portsi- gārā. — Vai var aizskriet līdz automātam?
— Kā vēlaties, — Mūns paraustīja plecus. — Jūs neesat apcietināta. Tomēr neieteicu.
— Kā to saprast? — Magda asi vaicāja.
— Jūsu prombūtnē var rasties jautājums, uz kuru atbildēt varēsiet vienīgi jūs, Cvikava kundzei
— Jūs kļūdāties, — Ballins pārlaboja. — Magda Strē- lica! — Un viņš smiedamies komentēja vāciski Mūna pēdējos vārdus. Magda un tēlnieks saskatījās.
— Tā ir patiesība! — tēlnieks pirmais neizturēja. —- Varat mūs apsveikt.
— Pa kuru laiku? — Ballins iepleta acis. — Kāpēc mums nekā nesacījāt?
— Vai tad vienīgi Lovīzei monopols uz noslēpumiem? — Magda smaidīdama graciozi apskāva tēlnieku.
— Angažements un kāzas ir dažādas lietas! — Ballins vēl nebija atguvies no pārsteiguma.
— Nepaspējām, Dīter! Tas notika tikai šodien, — tēlnieks taisnojās.
— Tad tāpēc Magnuss pasludināja šodienu par svētkiem, — sklerotiskais sārtums Ballina vaigos sabiezēja. — Iznāk, vienīgi viņš ir šī goda cienīgs, bet mēs §r Lo vairs neesam jums draugi. *** •
— Nē, tas nevar būt! — Lovīze pielēca kājās. — Tieši šodien!
— Par ko jūs runājat? — Mūns jautāja. Ballins pārtulkoja. — Atvainojiet, bet Magnuss Menkups nekā nezināja. Par spīti savai iesaukai Hamburgas orākuls. — Mūns izvilka no kabatas vizītkarti. — Te rakstīts — «L. un M. Cvikavi. Kapu pieminekļi», tādēļ nav nekāds brīnums, ka es pirmais uzzināju šo priecīgo vēsti… Brīnos par ko citu, — Mūns iestarpināja pauzi.
— Par ko? — Ballins nedroši vaicāja.
— Cvikava kungs, izvilkdams tabakas maku no kabatas, visu klātbūtnē nule pazaudēja šo kartīti. Kādēļ es vienīgais to pamanīju?
— Jūs taču esat detektīvs, — Ballins piespiesti iesmējās. —- Pie tam ar starptautisku vārdu. Atšķirībā no manis, kuru pazīst vienīgi vācieši, turklāt nedaudzi.
— Laikam tas būs viss. — Mūns ielingoja cigāra galu . pelnu traukā. — Par cigaretēm neraizējieties! Komisārs taisās aizsūtīt kādu pēc alus, pie viena nopirks arī jums … Kādu šķirni?
— «Ramzesu»! Trīs paciņas, lūdzu! Nē, pietiks ar vienu, — parakņājusies somiņā, ātri pārlaboja Magda un pastiepa Mūnam monētu.
Iebāzis to kabatā, viņš pie durvīm aizkavējās.
— Starp citu, Ballina kungs, kāpēc jūs personīgi uzskatāt, ka Menkups izdarījis pašnāvību?
— Neesmu to teicis, — Ballins norūca.
— Jūs tik pārliecinoši noliedzat, ka būtu gatavs noticēt, ja vien dzīvoklī nebūtu paralēla telefona. Deilijs noklausījās jūsu sarunu ar Bodenšternu.
Ballins sarāvās, bet gandrīz acumirklī pasmaidīja.
— Par ko tik nenākas domāt mūsdienās, ja nevēlies darīt savus noslēpumus zināmus plašai publikai, — viņš ar pārsteidzošu vieglumu apvaldīja dusmas un pārgāja uz labsirdīgu humoru, tāpat kā pirmīt sadursmē ar Menkupu.
Tēlnieks un Magda čukstus sarunājās. Lovīze neklausījās. Beidzot atvērusi logu, viņa ar visu galvu ienira naksnīgajā vēsumā. Dūmi uzvirpuļoja un, sagriezdamies spirālēs, plūda uz vaļējo logu. Ballina seja pazuda aiz iezilgana plīvura.
— Patiesību sakot, tiešām atzīstu šo varbūtību, — cauri dūmiem izlauzās viņa klusā balss. — Apzināties,
ka tevi ik bridi var nogalināt! Būdams Magnusa vietā, es neizturētu tādu spiedienu. Jo vairāk vienatnē. Pat mums, saviem tuvākajiem draugiem, viņš nav stāstījis par draudošajām briesmām.
— Tās radās tikai pirms divām nedējām, — Mūns iebilda.
— O nē! Stipri agrāk, tūlīt pēc cietuma. īsti apjēdzu to tikai šodien. Lūk, kādēļ viņš šos divus gadus nekur nav bijis, atskaitot reizi nedēļā redakcijā. Baidījās par savu dzīvību.