— Pēc jūsu domām iznāk, ka Menkups tikai gaidījis mūsu ierašanos, lai kapitulētu? — Mūns pasmīkņāja.
— To es arī nevaru saprast.
Gandrīz visi dūmi bija izgājuši. Aizvērdams aiz sevis durvis, Mūns ieraudzīja Ballina nopietno, skaidro, rāmo seju.
testaments
Attieksme pret fašismu — lakmusa papīrs, pēc kura var nekļūdīgi noteikt, kurš no mums cilvēks, kurš likteņa apiets zemcilvēks, kas sapņo kļūt pārcilvēks, jo būt par cilvēku viņam nav'lemts.
MAGNUSS MENKUPS
— Rihters aizgāja pēc alus? — Mūns apvaicājās, ienākdams kabinetā.
Kamēr viņš bijis projām, telpa izvēdināta. Tā šķita krasa pāreja no karstuma aukstumā. Tur — pilns pazemes dunoņas dūmojošs krāteris. Te — gandrīz caurspīdīgs gaiss, omulīgs klusums. Cilvēks pierod pie visa kā — pat pārāk ātri. Šī istaba vairs nebija saistīta ar Menkupu. Tā bija tikai vājš viņa personības atveids. Tāpat kā krīta līnijas uz grīdas un rakstāmgalda. Viņš pats jau bija paguvis izgaist.
Deilijs sēdēja ļoti klusu, varēja redzēt, ka viņš domās atkārto šīsdienas maršrutus. Tā tas bija. Mūns gluži prozaiskā balsī apvaicājās:
— Rihters aizgāja pēc alus?
— Gaidījām vienīgi jūs, — Bodenšterns izklaidīgi pārskatīja nopratināšanas protokolus. — Lai gan nekādas delikateses tikpat nevaru piedāvāt. Rihteram nāksie§ aizskriet uz tuvāko traktieri. Pārējos esmu atlaidis, bef ļia- likt viens ar asinskāro avīžnieku bandu baidos, jensens ir ārpus spēles, viņš pārāk liess un inteliģents pat garīgam kautiņam.
— Tikko iegriezos virtuvē, — Mūns apsēdās. — Milzu ledusskapis! Piebāzts ar pārtiku kā ilgstošam ielenkumam.
— Tomēr būs jāaizsūta …
— Alus arī ir, — Mūns nomierināja Bodenšternu.
— To es saprotu, — komisārs pasmīnēja. — Tādā gadījumā var attaisīt arī otro šampanieša pudeli. Lai viņam vieglas smiltis!
— Bet Magdai pietrūkušas cigaretes.
— Te cigarešu papilnam, — Bodenšterns teica. — Atvilktnē iesākta paciņa, bet sekretārā … — viņš atvēra to. Plauktā zem rokrakstiem gulēja vēl dažas paciņas.
— «Remetsma-60», — Jensens izlasīja šķirnes nosaukumu. — Šķiet, mana hipotēze tomēr bijusi maldīga. Tūlīt paskatīsimies. — Viņš izņēma no celofāna maisiņa pelnu traukā atrastu cigaretes galu. — Tas ir «Ram- zess»!
— Ņemot vērā jūsu kaislību uz tabakas šķipsnām un uzvalkam pielipušām svešām vilnas šķiedrām, tas ir nepiedodami, Jensen! — komisārs viņu izrāja.
— Atvainojiet, komisāra kungs, jūs pats aizliedzāt izdarīt kratīšanu.
— Es taču nezināju, ka Menkups nesmēķē «Ram- zesu», — Bodenšterns paraustīja plecus. — Pats uzgāju šīs paciņas gluži nejauši, pirms kādas minūtes. Pameklējiet cigaretes galā pirkstu nospiedumus! — viņš pavēlēja ar krietnu nokavēšanos.
— Izdarīsim to vēlāk, — Mūns sacīja. — Visupirms jāpiezvana Menkupa sievai.
Jensens uzgrieza numuru.
— Menkupa kundzes nav mājās! — viņā galā atsaucās piesmakusi vīrieša balss.
— Kur tad viņa ir?
— Tikko aizbraukusi.
— Aizbraukusi! — aizspiedis membrānu ar plaukstu, Jensens satraukti paziņoja. — Kas pie tālruņa? — viņš tikai tagad apķērās pajautāt.
— Sulainis. Un kas esat jūs? — balsī varēja just piesardzību.
— Kriminālasistents Jensens! — komisāra pārmetošais skatiens šoreiz nelīdzēja. — No policijas! — Jensens atkārtoja ar uzsvaru.
— Kaut kas atgadījies Menkupa kungam? — sulainis bažīgi izdvesa.
— Vai viņa jums kaut ko sacījusi?
— Nē, Menkupa kundze nekā neteica. Tikai pavēlēja sakravāt ceļasomu.
— Vai viņa izskatījās satraukta?
— Manuprāt, nē. Mani tikai pārsteidza, ka viņa pirms pusstundas pārnāca mājās un tūdaļ atkal aizbrauca.
— Tātad viņa pat nav nakšņojusi mājās?
— Nē, aizgāja ap pulksten desmitiem un teica, lai negaidot viņu.
— Vai jums zināms, uz kuru staciju viņa aizbraukusi? — sulaiņa vaļsirdība ļāva cerēt, ka viņš nemelos.
— Uz staciju? — sulainis atkārtoja. — Nedomāju vis. Tādās reizēs man jāiet pēc biļetes. Bet šoreiz tikai lika pasūtīt taksometru.
— Pasūtīt! — Jensens nopriecājās. Izsaukums deva iespēju izdibināt mašīnas numuru. — Kādu numuru pasūtījāt?
— 75-23.
— Nepūtiet pīlītes! — pat inteliģento Jensenu bija iespējams nokaitināt. — Hamburgā nav četrskaitļu numuru.
— Tas ir taksometra numurs! — ar cieņu paziņoja sulainis. — Jūs man tā arī neesat pateikuši, kas noticis.
Bet Jensens jau bija nometis klausuli. īgni noklausījies viņa ziņojumu, Bodenšterns norūca:
— Blēņas! — Bet, atcerējies priekšniecības norādījumu, tūdaļ piezvanīja operatīvās izziņošanas punktam.
— Runā komisārs Bodenšterns. Nāves komisija! Steidzami! Aizturēt taksometru 75-23! Šoferi un pasažieri nekavējoties nogādāt pie manis! — viņš nosauca adresi.
Bodenšterns nebija vēl paguvis atiet no tālruņa, kad atskanēja zvans.
— Menkupa kungu! — palūdza nemierīga balss.
— Miris!
— Tā jau zināju! — viņā galā atskanēja dobjš kliedziens.
— Kas runā? — Bodenšterns uzbrēca.
Klusums. Tad atvienojuma signāli. Abonents tjj arī nebija pateicis savu vārdu.
— Deilij, aiznesiet Magdai cigaretes, — Mūns palūdza, tad pagriezās pret Jensenu: — Tagad īstais laiks sniegt pielikumu jūsu hipotēzei… Saka, idejas karājoties gaisā. Domāju par to pašu, ko jūs. Bet ar nelielu izmēģinājumu palīdzību pārliecinājos: ja Menkups būtu pats ielaidis viesi, mēs ar Deiliju, uzturēdamies savā istabā, būtu dzirdējuši klusinātas balsis, nemaz nerunājot par durvju zvanu.
— Jums taču bija ieslēgts televizors, — Jensens atgādināja.