— Neraugoties uz to, dzirdējām hallē sitam pulksteni. Bet varējām nedzirdēt, kā atvērās durvis. īpaši aizsūtīju Deiliju, lai to pārbaudītu. Tātad atliek vienīgā reālā iespējamība — Menkupa ciemiņam bijusi sava slēdzene.
— Viss sakrīt! — Jensens nopriecājās.
— Tikai, ja pieļaujam vēl četras iespējas: Menkups gaidīja tieši sievu, nevis citu cilvēku; zvanīja viņai no restorāna; paziņoja, ka draugi paliks pa nakti; informēja par. mūsu ierašanos. Ienākusi ar savu slēdzeni, viņa vispirms ieslēdza mūs. Uzminēt, kurā istabā esam apmetušies, nebija grūti, jo visas pārējās pastāvīgi apdzīvoja Menkupa draugi.
— Lielisks smadzeņu darbs! — sadrūmušais Bodenšterns nespēja tomēr noklusēt savu profesionālo apbrīnu. Kas attiecas uz Jensenu, tad viņš aiz prieka pat pieminēja velnu.
— Un tomēr es, solidarizēdamies ar komisāra kungu, atsakos no līdzautora tiesībām, — Mūns ieklausījās tikko sadzirdamā durvju zvana trinkšķēšanā.
— Redziet nu! — Bodenšterns vērsās pie sava palīga.
— Bet gluži citu iemeslu dēļ, — Mūns sausi piebilda.
— Kādu tad? Manuprāt, ir tikai divi ceļi. Vai nu uz mīklainu aizdomu pamata apcietināt Menkupa kundzi, senas dižciltīgas ģimenes pārstāvi, vai arī griezties pie Gētes dzejoļa, kas, jūsu ironijas bultu caururbts, tomēr paliek vienīgais svarīgais atradums.
— Un kopā ar to pie pašnāvības? — Mūns pasmaidīja. — Nekas neiznāks, komisāra kungs!» Tikko pavēlēsiet izdarīt rūpīgu kratīšanu un pie viena noņemt visiem klātesošajiem pirkstu nospiedumus, par ko jau sen vajadzēja parūpēties…
— Man arī? — Bodenšterns atieza zobus.
— Jūsu kandidatūra diemžēl atkrīt, — Mūns laipni paziņoja. — Kaut vai tādēļ, ka jūs, skolots kriminālists būdams, neatstātu nekādu pēdu un neizrādītu pārāk aizdomīgu stūrgalvību. Kas attiecas uz apklusušiem putniem, mierīgiem kalniem un tā tālāk, tad esmu pārliecināts, ka tas ir Menkupa raksta fragments. Vajag tikai… — Mūns nepaguva izrunāt līdz galam.
Durvis atvērās. Istabā, Deilija pavadīts, iesoļoja neliela auguma cilvēks sporta uzvalkā ar mazliet sašķiebušos kaklasaiti. Padusē viņš turēja'solīdu cūkādas portfeli.
— Labvakar, kungi! Kur tad Menkupa kungs?
Ciemiņš bija manāmi iereibis. Citādi mazliet ātrāk
būtu ievērojis ēnā sēdošā Bodenšterna mundieri.
— Policija? — viesis uzreiz atžilba. — Kas noticis? — Viņš pārlaida acis klātesošajiem. — Nogalināts? — Apsēdās uz krēsla malas un nepaklausīgiem pirkstiem ņēmās savest kārtībā kaklasaiti. Portfelis ar dobju blīkšķi novēlās uz grīdas.
— Jautājumus uzdošu es! — Bodenšterns piecēlās.
— Komisārs Bodenšterns no kriminālpolicijas! Ko jūs te darāt? Kas jums zināms par Menkupa nāvi?
— Nekas, galīgi nekas, — ciemiņš nomurmināja.
— Tas ir, es gribēju teikt… Johens Klains, — par spīti izbīlim, viņš neaizmirsa palocīties. — No notariālās firmas «Klains un dēls»!
— Klains? Ebrejs? — Bodenšterns klusi vaicāja. Notārs bija gaišmatis ar zilām acīm un absolūti taisnu degunu. Taču ne šīs ārējās pazīmes, ne āriskais vārds «Johens» nespēja maldināt komisāru.
— Klaina kungs, jums pilnīgas tiesības neatbildēt uz šo jautājumu! — Jensens asi noteica un mazliet maigāk piemetināja: — Būdams komisāra Bodenšterna asistents, lūdzu piedošanu viņa vietā.
— Neatbildēt? Kādēļ? Labprāt atbildēšu! — ar katru vārdu notāram atgriezās pašpaļāvība. — Jā, es esmu ebrejs! — viņš pagriezās pret Bodenšternu. — Vai jūs gadījumā Hitlera laikos neesat dienējis āriskās piederības noteikšanas komisijā?
Bodenšterns norūca kaut ko.
— Paldies! — Klains palocīja galvu. — Uzskatīsim starpgadījumu par izsmeltu.
— Droši vien jums Menkups zvanīja šovakar no restorāna «Rozārijs»? — Deilijs minēja.
— Tēvam. Es esmu firmas jaunākais kompanjons. Menkupa kungs teicās braukt tūlīt uz mājām, lūdza iejusties pēc pusstundas. Tēvs nevarēja — pēkšņa sirdslēkme… Bet es ciemojos pie draugiem. Tas ir tālu. Kamēr aizbraucu mājās pēc testamenta, kamēr …
— Jums bija jāatved Menkupam testaments?
— Ne gluži. Bet Menkupa kungs pieprasīja, lai tēvs tūlīt ierodas… Sākumā tēvs domāja, ka viņš norūpējies par līgumu. — Klains pēc kārtas nopētīja klātesošos. — Kurš no jums ir Mūns? Un kurš Deilijs? Priecājos iepazīties, — viņš paspieda tiem roku. — Tēvs paskaidroja Menkupam, ka, jums parakstoties, līgums stājas spēkā, notariālais apliecinājums ir tikai formalitāte, ar kuru var nogaidīt līdz rītam … Bet Menkupa kungs neatlaidās … Starp citu, vai esat parakstījuši?
— Jā.
— Lieliski. Līguma summa deponeta pie mums. Avansu varu izmaksāt jebkurā laikā, galīgs norēķins saskaņā ar astoto punktu pēc līguma termiņa notecēšanas.
— Sestais punkts paredz… — Deilijs iesāka, bet Klains aši pārtrauca:
— Zinu. Summa tiek izmaksāta neatkarīgi no izmeklēšanas rezultātiem.
— Bet vienīgi tad, ja Menkups miris varmācīgā nāvē, — Deilijs atgādināja. — Komisāra kungs domā, ka tā ir pašnāvība.
— Tā ir viņa personīgā darīšana! — notārs bez steigas izņēma no futrāļa patumšas brilles, rūpīgi notīrīja izliektos biezos stiklus un uzlika uz sava taisnā deguna. Sācis runāt par līgumu, viņš acumirklī pārvērtās no jautra uzdzīvotāja par priekšzīmīgu firmas pārstāvi. Pat intonācija manāmi izmainījās. Tonis bija mēreni sērīgs, mēreni līdzjūtīgs. Vārdu sakot, vispiemērotākais notāram, kam ik dienu darīšana ar mantiniekiem vai laulības prāvas naidīgajām pusēm.
— Ko jūs te ar savu līgumu! — Bodenšterns viņam uzbruka. — Vispirms paskaidrojiet, kāpēc tik izaicinoši nosaucāt Menkupa nāvi par kriminālu gadījumu?
— Manuprāt, līgums ir pierādījums a pridri. Bez tam Menkupa kungs runāja par to ar manu tēvu. Pirms divām nedēļām sastādītais jaunais testaments neapšaubāmi liecina to pašu.