— Tas ir tas testaments, ko atvedāt? — Mūns jautāja.
— Jā gan, jaunais.
— Kam par labu bija sastādīts vecais?
— Par labu Līzelotei Menkupai, dzimušai fon Vincel- bahai.
— Vai viņa zināja, ka eksistē jauns?
— Menkupa kundze interesējās par šo jautājumu, pēdējo reizi taisni vakar. Viņa bija atnākusi pie mums sakarā ar šķiršanās prāvu, kurā mūsu firma pārstāv Menkupa kungu. Tā kā viņš bija kategoriski aizliedzis informēt sievu, mēs nekā neteicām.
Jensens šņācoši izpūta gaisu. Jauna notikumu gaita apliecināja viņa hipotēzes pareizību.
— Neesam vēl noskaidrojuši citu problēmu, manuprāt, diezgan svarīgu, — Mūns sacīja. — Kāpēc Menkups tik neatlaidīgi pieprasīja, lai jūsu tēvs ierodas jau šodien?
— Gribēju par to runāt, bet mani pārtrauca … Tēvam bija radies iespaids, ka Menkupa kungs nodomājis pārtaisīt testamentu … Tieši tādēļ paķēru līdzi veco, tas ir, piedodiet, jauno.
— Kāpēc viņš nerunāja par to skaidri?
— Nezinu. Tas ir tikai minējums … Menkupa kungs zvanīja no restorāna … Iespējams, kāds noklausījās sarunu, tādēļ viņam bijuši sevišķi iemesli nerunāt konkrēti.
Spalgi iezvanījās tālrunis, Bodenšterns nocēla klausuli. Sasprindzināti klausījās, iemetinādams tikai īsas replikas. Kad viņš pievērsās pārējiem, seja pauda galīgu neizpratni.
— Zvana no tuvākā policijas iecirkņa, — viņš paskaidroja. — Tikko runāju ar aizturētā taksīša šoferi. Tas apgalvo, ka izsēdinājis Menkupa kundzi pie mūsu mājas.
— Jūs droši vien neesat sapratis, komisāra kungs, — Jensens uztraucās. — Kad izsēdinājis? Pirms divpadsmitiem?
Bodenšterns atkal paņēma klausuli.
— Nē, viņš saka — pirms piecām minūtēm.
— Tas nav iespējamsl Nekā nesaprotu! — Jensens mulsi paskatījās Mūnā. — Viss sakrita — un pēkšņi! Vai jūs varat izskaidrot?
— Diemžēl! — Mūns noplātīja rokas.
— Es varu paskaidrot! — zema, pašpārliecināta balss lika viņiem apgriezties. Pavērtajās durvīs stāvēja gadus piecdesmit veca eleganta sieviete rūpīgi koptu seju. Mugurā viņai bija ar zelta ķēdīti sasprausts vissmalkākās sidrabainās kažokādas truakārs. V*-;
— Menkupa kundze! — notārs izbrīnā pielēca kājās.
— Un kur tad jūsu čemodāns? — Jensens, jau pārliecināts par savas teorijas sagrāvi, bet vēl vienmēr cerēdams uz kādu pārpratumu vai brīnumu, nomāktā balsī vaicāja.
— Tur, kur tam vieta, manā istabā! Diemžēl būs uz kādu laiku jāpārceļas kabinetā. Tas droši vien esat jūs? — sieviete paskatījās uz Mūnu tādām acīm, ka viņš veicīgi aizslēpa cigāru aiz muguras.
— Kā jūs tikāt iekšā? — Jensens jautāja nez kādēļ čukstus.
— Rihters! — Bodenšterns dusmīgi uzrausās kājās.
— Es taču teicu viņam nevienu neielaist! Rihter! — viņš kliedza tādā balsī, kas neko labu nevēstīja.
— Te es esmu, komisāra kungs. — Detektīvs pagrūda durvis ar kāju, jo abas rokas bija aizņemtas. — Atnesu alu, kā pavēlējāt… Un kas tad šī tāda? — ieraudzījis Menkupa kundzi, viņš tikko neizmeta visas sešas pudeles.
— Līzelote Menkupa, dzimusi fon Vincelbaha, ja gribat zināt! Un vispār, — viņa uzrunāja Bodenšternu, — būšu jums ļoti pateicīga, ja jūsu darbinieki izvāksies no mana dzīvokļa pēc iespējas ātrāk!
Viņa apsēdās krēslā, ko pirms tam bija ieņēmis Menkups. Roka ar smalku locītavu, pie kuras karājās zelta ķēdīte ar sīciņu dāmu pulksteni, atbalstījās pret rakstāmgaldu, nodzēsdama krīta līniju — vienīgo Menkupa nesenās klātbūtnes atgādinājumu. — Līķis morgā? — viņa apvaicājās, ne pie viena konkrēti nevērsdamās. — Ceru, man nevajadzēs apliecināt vīra personību?
— Nē! — Jensens izstomīja.
— Pateicos! Tā būs pirmā un pēdējā reize, kad vīra bēdīgā popularitāte nesīs man kādu labumu. Kurš tad nepazīst Hamburgas orākulu? — Viņa pievērsās notāram:
— Magnuss kaut ko atstājis?
— Jūs runājat par mantojumu?
— Pagaidām tikai par atvadu vēstuli.
— Tātad jūs pretēji Klaina kungam uzskatāt to par pašnāvību? — Bodenšterns jautāja.
— Mani tas neinteresē.
— Komisāra kungs, atļaujiet uzdot mūsu tik pēkšņi atnākušajai viešņai dažus jautājumus, — Deilijs ar pasvītrotu laipnību lūdza Bodenšternu.
— Viesis esat jūs! Es esmu dzīvokļa saimniece. Jau- i tajiei!
— Kāds cēlonis jūsu konfliktam ar Menkupa kungu?
— Par konfliktu nevar būt ne runas. Kā pret cilvēku izturējos augstākā mērā korekti, kaut gan… — viņa vilcinājās, tomēr atturēties nespēja. — Viņš bija smaga rakstura cilvēks. Visādā ziņā. To apliecinās pat viņa nedaudzie draugi… Izcils intelekts? Varbūt tā ir taisnība. Bet kopdzīvei tas drīzāk nāk par ļaunu! — viņa attaisīja truakāru un, izvilkusi no kabatas cigaretes, aizsmēķēja. Tas viņu tūdaļ nomierināja. — Tātad jārunā nevis par konfliktu, bet uzskatu atšķirību. Viņa žurnāla novirze likās man gaužām aplama, ko nekad neesmu slēpusi. Ja izrādīsies, ka Magnusu nogalinājuši, tad vainīgs vienīgi viņš pats! — Menkupa kundze nevīžīgi nokratīja pelnus.
— Cik ilgi bijāt precējušies?
— Gandrīz trīspadsmit gadu.
— Un visu šo laiku jūs pacietāt viņa uzskatus?
— Mana māsa divdesmit gadus bija sieva vienam no Hitlera mīluļiem — gauleiteram Keseldorfam! Kad vīrs aicināja ciemos savus draugus no partijas, viņa nerādījās mājās. Bet tas netraucēja viņai būt uzticīgai sievai. Mēs, fon Vincelbahi, uzskatām, ka mājas pavardam nav jāpārvēršas politiskā klubā, kur diskusijas iesākas pie televizora un turpinās līdz pašam rītam gultā.