— Un tomēr jūs nupat mēģinājāt izskaidrot savu aiziešanu no Menkupa ar ideoloģiskām domstarpībām.
— Jā. Varu paciest visu ko, bet kad Magnuss paziņoja, ka grasās pārbraukt uz Austrumu zonu pie komunistiem … — viņa dziļi ievilka dūmu. — Tur nav ko runāt, jūs paši mani sapratīsiet.
Uz to katrs reaģēja savādāk. Bodenšterns pamāja. Jensens tikko manāmi sarāvās. Deilijs pasmīnēja. Kas attiecās uz Mūnu, tad tas vispār nebija dzirdējis ne vārda. Viņa uzmanību pilnībā saistīja redakcijas pelnu traukam līdzās noliktā paciņa ar faraona attēlu. Menkupa kundze smēķēja cigaretes «Ramzess».
— Menkupa kundze! — viņš vērsās pie tās. — Vai jūs nebūtu tik laipna pastāstīt, kur atradāties desmit minūtes pirms divpadsmitiem? Lūdzu, pārtulkojiet, Deilij!
— Uz kāda pamata? — viņa nicīgi piemiedza acis.
— Uz tā, ka jūsu informētība par vīra nāvi visai mīklaina, — sajutis Mūna atbalstu, Jensens kļuva fltftšāks.
— Tad uzminiet! Jums policijā par to maksā! Bet nekur nav teikts, ka mans pienākums palīdzēt.
— Jūs nenakšņojāt mājās.
— Ja tas jums iiekas aizdomīgi, varu paziņot, ka biju pie mīļākā. Jeb vai jūs uzskatāt, ka mans izskats un vecums izslēdz tādu iespēju?
— īsi pirms Menkupā nogalināšanas pie viņa bijis ciemiņš, — Jensens neatlaidās. — Sadzēris ar viņu šampanieti un …
— Tādā gadījumā tā neesmu es. Vienīgā reize, kad tiku dzērusi šampanieti, bija manā konfirmācijas dienā.
— Un smēķējis cigaretes «Ramzess»! — Jensens turpināja uzbrukumu. — Nemēģiniet noliegt, Menkupa kundze! Varu pierādīt, ka uz glāzes ir jūsu pirkstu nospiedumi.
— Vai tiešām manējie? — viņa pavīpsnāja. — Magnusam tas būtu bijis gards kumoss! Viņš allaž apgalvoja, ka detektīvrakstniecībā to gaidītu spoži panākumi. Tātad esmu nokļuvusi apsūdzētās lomā? Ja tā, vajadzēs atbildēt uz jūsu ne pārāk taktiskajiem jautājumiem. Par vīra nāvi uzzināju no sava mīļākā.
— Kas viņš ir? — Deilijam paspruka.
— Ne jau tas, kas liekas jums. Viņam paziņoja pa telefonu. Pēc pusstundas zinās jau visa pilsēta. Jeb vai jūs domājat, ka' tik izcilas personības nāvi var ilgāku laiku turēt slepenībā?
Skaļi zvana treļļi apliecināja viņas pareģojuma patiesību. Ienākdams Rihters bija aizmirsis aizvērt durvis. Tagad preses trokšņainā ierašanās kā pērkona dārdi ielauzās kabineta klusumā.
— Pie durvīm, Rihter! — Bodenšterns nokomandēja.
— Kungi, sagudrosim kādu pagaidu versiju, vienalga, kādu! — viņš nervozi vērsās pie kolēģiem.
Jensens izteiksmīgi paskatījās uz Menkupa kundzi. Mūns un Deilijs klusēja.
— Tātad nekā? — Bodenšterns kļuva aizvien nervozāks.
— Labi, Rihter, pasakiet viņiem, ka apkopojam lietiskos pierādījumus. Pats par sevi saprotams, vispirms aizlieciet ķēdi durvīm priekšā! Ja mēģinās ielauzties, šaujiet gaisāl Un ņemiet vērā, ja kaut vienam no tā vilku bara izdosies iekļūt šai istabā, nošaušu jūs!
— Viņi man neticēs! — Rihters izvilka pistoli, bet iet pie durvīm vilcinājās. — Varbūt labāk jūs pats, komisāra kungs?
— Jūsu uzdevums panākt, lai viņi liek man mieru! Sakiet, ko vien vēlaties! Sakiet, ka te tāds Menkups vispār nav dzīvojis!
Detektīvam izejot, Bodenšterns cieši aizvēra durvis, tad smagi atkrita krēslā. Dažas minūtes visi klausījās, kā, biezā popējuma apslāpēts, tomēr skaidri sadzirdamais ielenkuma troksnis satricināja halli.
— Ļoti nožēloju, — Bodenšterna žests izskatījās kā klaja atvainošanās. — Bet, tā kā maniem kolēģiem radušās zināmas aizdomas par jums, esmu spiests pārbaudīt jūsu alibi. Ja varat pateikt, kā sauc draugu, pie kura uzturējāties minētajā laikā, tas stipri atvieglotu mūsu stāvokli.
— Fon Vincelbahu ģimenes principi, cik nojaušu, neatļauj tādu indiskrēciju? — Deilijs savukārt provocēja.
— Miers man dārgāks par principiem. Manam draugam tas, protams, nebūs diez cik patīkami, viņa sieva pašlaik atrodas Nicā, par mūsu sakariem tai nav ne jausmas, bet neraugoties uz to… — viņa paraustīja plecus. — Manā vietā viņš rīkotos gluži tāpat… Rūdijs Fišaustersl
— Rūdolfs Fišaustera kungs? — Bodenšterns bijīgi pārvaicāja.
— Viņš pats. Telefonu un adresi atradīsiet abonentu grāmatā, bet, lai neapgrūtinātu jūs, varu pateikt pati.
— Piezvaniet! — Mūns teica.
— Vai jūs esat traks? Nakts laikā ar telefona zvanu izcelt no gultas Hamburgas senāta locekli, pie tam tāda nieka dēļi
— Hitlera laikos uzcēla no gultas ne jau ar telefona zvanu, bet ar šautenes laidi! — Deilijs sacīja. — Un tomēr tas nevienu nemulsināja.
— Ja jums pašam neērti piezvanīt, lai to dara Jensena kungs, — Mūns ierosināja.
— Tikai pēc iespējas delikāti! — Bodenšterns īgni piekrita.
— Tas nemaz nav tik svarīgi, — Menkupa kundze ironiski iemetināja. — Protams, ja sāksiet tincināt, ko īsti darījām bez desmit minūtēm divpadsmitos, viņš laikam piedēvēs jums takta trūkumu.
Telefona saruna bija pavisam īsa.
— Viņš visu apstiprina, — Jensens pavēstīja noskumušā tonī.
— Tad atliek tikai noņemt Menkupa kundzei pirkstu nospiedumus, — Mūns vēsi konstatēja.
— Jūs nepaļaujaties uz Hamburgas senatora liecību? — Bodenšterns sašuta.
— Paļaujoši — Mūns pamāja. — Bet uz pirkstu nospiedumiem — vairāk!
— Lūdzami! — Menkupa kundze pastiepa savu šauro, aristokrātisko roku Jensenam. — Ar daudz lielāku patiku dotu jums pļauku, bet, tā kā šāda iepazīšanās ar maniem pirkstiem neatnesīs jums profesionālu labumu, dariet ar tiem, ko vien gribatl
Jensens cītīgi iedziļinājās daktiloskopiskajā analīzē.
— Tā nav bijusi viņa! — tas, piemirsis jebkurus pieklājības likumus, pēc brīža strupi paziņoja. — Pelnu traukā atrasto cigareti smēķējis cits! Un nospiedumi uz glāzes arī pieder citam!
— Nu redziet! — Menkupa kundze izmeta. — Vai tad neteicu, ka šampanieti ciest nevaru.
— Lūdzu piedot! — Bodenšterns noskūpstīja viņai roku.