— Tāds jau mūsu arods. Bieži vien visai nepatīkams tam, kas spiests pildīt dienesta pienākumu.
— Vai vēl ilgi taisāties te palikt? — Menkupa kundze nekādi nereaģēja uz viņa atvainošanos.
— Tas atkarīgs no maniem kolēģiem, — Bodenšterns vaicājoši paskatījās uz Mūnu un Deiliju. — Cerams, visi strīdīgie jautājumi tiks izlemti līdz rītam.
— Labi, — viņa enerģiski piecēlās. — Tik ilgi varu pagaidīt.
— Jūs gribat aizbraukt? — Bodenšterns uztraucās.
— Neieteicu. Tur tas zvērudārzs saplosīs jūs gabalos. Vai dzirdat?
Ielenkuma troksnis ne mirkli neatslāba. Šobrīd, pēc īslaicīgas pauzes, tas atjaunojās ar divkāršu spēku.
— Aizbraukt? Ne prātā nenāk! Gribēju vienīgi uzmodināt šo kungu, kas, tā vien liekas, ieradies manās mājās, lai izgulētos.
Pratināšanas laikā notārs bija smalkjūtīgi pārsēdies uz dīvāna un tur, tumsas noslēpts, nemanot iemidzis Pie tam tik pamatīgi, ka visi aizmirsa viņa klātbūtni. Visi, izņemot Menkupa kundzi. Uzmodinājusi to bez jebkādām ceremonijām, viņa pieprasīja:
— Gribu dzirdēt sava, vīra testamentu!
— Testamentu? — notārs miegaini nomurmināja.
— Jā! Reiz jūs esat atnācis ar portfeli, tad, cerams, tajā atrodas juridiski dokumenti, nevis pidžama.
— Tūlīt!— Klains devās pie galda, kur stāvēja alus. — Jūs atļausiet? Ierāvu šodien mazliet par daudz! Galva plīst pušu! — iztukšojis glāzi, viņš galīgi atmodās, nostiprināja uz deguna noslīdējušās acenes un oficiālā tonī paziņoja:
— Pirms sāku iepazīstināt ar testamentu, lūdzu paaicināt pārējās ieinteresētās puses!
— Pārējās? — Menkupa kundze dusmīgi sarauca uzacis.
— Jā! Menkupa kunga draugus. Viņš pateica manam tēvam, ka tie paliks pa nakti.
— Tā jau es gaidīju, ka Magnuss galu galā pārsteigs ar kādu joku! — Menkupa kundze atgāzās krēslā. — Nu, tad jau modiniet viņus!
Taču izrādījās, ka neviens neguļ. Visi četri ieradās bez vilcināšanās. Deilijs ar interesi vēroja viņu sastapšanos ar Menkupa sievu. Lovīze un Magda aprobežojās ar pieklājīgu galvas mājienu. Tēlnieks sasveicinoties pat neizņēma pīpi no mutes. Vienīgi Ballins izteica dažus gadījumam atbilstošus līdzjūtības vārdus, nosaukdams Menkupa kundzi «mana dārgā Līzelote».
— Ja domājat, Dīter, ka ļoti apraudu Magnusu, tad jūs maldāties, — viņa neapmierināti izrāva savu roku. — Un šaubos, vai viņš pats to gribētu. Citādi nebūtu sagatavojis man patīkamu pārsteigumu, kas tik glīti noformēts jauna testamenta veidā. Sāciet, Klain! Nekavējoties!
Sākt tomēr neizdevās. Klatnu, kas jau bija izklājis dokumentu uz galda un nokrekšķinājies, gatavodamies lasīt, pārtrauca telefona zvans.
Pēc dažām frāzēm, ko Bodenšterns norūca, varēja saprast, ka zvana no redakcijas.
— Vai jūs beidzot sāksiet, Klain? — Menkupa kundze nervozi rotaļājās ar zelta pulksteņķēdi.
Bet viņam atkal neļāva. Telefons zvanīja vienā laidā. Reportieri, zaudējuši cerības ieņemt cietoksni tiešā uzbrukumā, bija pārgājuši pie citas taktikas.
— Izraujiet kontaktu, kurš stāv tam tuvāk! — tikko īsa pauze to atļāva, ērcīgi pavēlēja Menkupa kundze. Viņa pamāja Mūnam: — Aiz štorārn! Jūs stāvat tieši ķlakus! Jā, jūs, kā jūs tur sauc, tas ar cigāru! Un lūdzu nesfftēķēt
manā klātbūtnē. Šķiet, esmu jau paskaidrojusi, ka lētu cigāru sinaka man krīt uz nerviem!
Mūns droši vien būtu juties aizvainots, bet, par laimi, nesaprata ne vārda. Jensens viņa vietā atvienoja telefonu. Istabā iestājās saspringts klusums. Klains kāri paskatījās uz alus pudelēm, bet, uztvēris Menkupa sievas skatienu, aprobežojās ar skumju nopūtu.
— Tātad … iesāku! —viņš atbīdīja rakstāmmašīnu, kas mazliet traucēja, pielieca galda lampu un ar svinīgi sērīgu sejas izteiksmi sāka lasīt tekstu: — Būdams pie pilnas veselības un saprāta, es …
Menkupa kundze atkal paskatījās viņā.
— Labi! — Klains sacīja ar parastu cilvēcisku intonāciju: — Tā kā Menkupa kundze pieprasa, izlaižu ievada teikumus … Pirmais punkts. Mans kapitāls ieguldīts nedēļas žurnālā «Hamburgas Orākuls». Tam pievienoju visu summu, kas paliek pāri pēc testamenta novēlējumu izmaksāšanas atsevišķām personām. Ja žurnālam vajadzēs pārtraukt darbību valdības aizlieguma vai citu iemeslu dēļ, viss pirmajā punktā minētais kapitāls pāriet speciāla fonda īpašumā. Šī fonda uzdevums izmaksāt žurnāla līdzstrādniekiem pensiju līdz viņu nāves dienai. Nevēlos, lai viņi būtu spiesti pārdot savu pārliecību maizes gabala dēļ … Otrais punkts. 10 000 marku novēlu savam sulainim Adalbertam Klaterbomam, dzimušam 1904. gadā — bez kādiem noteikumiem … Trešais punkts. Pa 10 000 markām katram novēlu saviem draugiem Dīteram Ballinam, dzimušam 1912. gadā, Lerham Cvikavam, dzimušam 1914. gadā, Magdai Štrēlicai, dzimušai 1920. gadā, un Lovīzei Knoopai, dzimušai 1931. gadā. Sis punkts saistīts ar noteikumu, apzīmētu testamenta papildinājumā, kas nekādā ziņā nedrīkst kļūt zināms atklātībai ātrāk kā nedēļu pēc manas nāves …
— Kas tas par noteikumu? — Menkupa kundze valdonīgi vaicāja.
— Notariāls noslēpums, — Klains noplātīja rokas.
— Baidos, ka šoreiz vajadzēs taisīt izņēmumu, — Deilijs piezīmēja. — Menkups miris tādos apstākļos, ka jebkura neskaidrība apgrūtinās izmeklēšanu.
— Mūsu svētākais likums izpildīt novēlētāja gribu! — Klains iebilda. — Personīgi es neesmu lasījis šo papildinājumu. Varu aprunāties ar tēvu. Ja viņš uzskatīs, ka šis apakšpunkts labvēlīgi ietekmēs izmeklēšanas gaitu, tad
droši vien necels iebildumus. Protams, — viņš pievērsās Bodenšternam, — komisāra kungam tādā gadījumā nāksies rakstīt oficiālu pieprasījumu.
— Visu izlasījāt? — Menkupa kundze jautāja ledainā balsī.