— Vēl ne. Palikuši divi punkti… Ceturtais punkts. Savu dzīvokli un visu, kas tajā atrodas, izņemot rokrakstus, kuri jānodod uzticamās rokās, novēlu Līzelotei Men- kupai neatkarīgi no tā, vai viņa manas nāves brīdī vēl būs mana oficiālā sieva.
— Neko teikt, no Magnusa puses tas ir visai plašs žests, — Menkupa kundze pasmīkņāja. — Katrā ziņā būtu bijis ļaunāk, ja viņš atstātu rokrakstus man, bet dzīvokli citam. Kaut gan diez vai justos pārsteigta, pat ja viņš būtu atvēlējis man vienīgi pudeli šampanieša, ko ciest nevaru.
— Neesmu vēl beidzis. — Klains ne bez patikas izlasīja: — Ceturtais punkts saistīts ar sekojošu noteikumu: Līzelotei Menkupai jāpieņem meitas uzvārds fon Vincel- baha, jo nevēlos, ka man pretēju uzskatu cilvēkam būtu mans vārds. Dzīvam esot, tas diemžēl nebija novēršams … Piektais punkts. Vācijas Federatīvās Republikas valdībai, kurai jūtos pateicīgs par daudz ko, tai skaitā par savu cietumniecību, novēlu atsevišķus savus rakstus. Paredzēdams, ka valdība atteiksies no šī dāvinājuma, lūdzu man uzticamus draugus izdot tos ar nosaukumu «Hamburgas orākuls brīdina». Izņemot šo, lūdzu, necelt man nekādus pieminekļus.
— Man viss ir skaidrs! — iemetusi cigaretes galu redakcijas pelnu traukā, Menkupa kundze teica Mūnam: — Varat smēķēt! Es aizbraucu!
— Bet jūs taču gribējāt palikt? — Bodenšterns brīnījās.
— Pārdomāju. Dzīvoklis ir pilnīgi jūsu rīcībā uz laiku, kāds nepieciešams rūpīgai izmeklēšanai! — Viņa pēc kārtas palūkojās Menkupa draugos, iebāza cigarešu paciņu kabatā, sasprādzēja truakāra zelta ķēdi un devās uz durvīm. — Lai gan Magnuss nevēlējās, ka aptraipu viņa vārdu un dieva noliedzēja pēcnāves slavu ar saviem konservatīvajiem uzskatiem par pasaules kārtību, tomēr viņš bija mans vīrs. Slepkava jāatrod!
— Atvainojiet, bet mums trūkst pierādījumu slepkavībai, — lieliski sapratis zemtekstu, spurojās pretī Bodenšterns.
— Ak tā! — Viņa veltīja tam zibošu skatienu. — Tādā gadījumā Rūdijam vajadzēs pateikt policijas prefektam, ka komisārs Bodenšterns, kādreiz pastāvīgs viesis gaulei- tera Keseldorfa mājās, nav vispiemērotākā figūra šī nozieguma izmeklēšanai…
— Jūs velti metat man sejā pagātnes grēkus, — Bodenšterns izslējās. — Bez tam izmeklēšanu īstenībā vada klātesošie Mūna kungs un Deilija kungs, es, tā sakot, esmu tikai tehniska piedeva. Jūsu nelaiķis virs īpaši šim nolūkam ataicinājis viņus no Amerikas, tātad nav iemesla apšaubīt viņu objektivitāti. Starp citu, tas' attiecas arī uz manējo…
— Labi, pagaidām nekā neteikšu. Bet ņemiet vērāl…— Menkupa kundze aizstāja teikuma beigas ar draudīgu pauzi. — Redzēju lejā jūsu dienesta mašīnu, — viņa sacīja jau gluži citā balsī. — Vai jūsu šoferis varētu aizvest mani mājās?
— Ar prieku izdarīšu to patsl — Bodenšterns pievērsās Deilijam: — Jūs te lieliski tiksiet galā bez manis, negribu jūs traucēt. Avīžniekus atstājiet manā ziņā. Ja kaut ko atradīsiet, piezvaniet uz prefektūru. Būšu savā kabinetā. Seit vairs neatgriezīšos … Vai esat apmierināta, Menkupa kundze?
— Fon Vincelbahal — viņa smīnēdama pārlaboja. — Mana vīra pēdējais novēlējums svēti izpildāms. Jūs taču dzirdējāt testamentu, komisār?
Atbrīvojies no reportieriem, Bodenšterns atvēra logu un ieslēdza elektrisko kamīnu. Naksnīgais vēsums pamazām nomainīja cigarešu, pīpju un magnēzija dūmus, uz ātru roku salīmētu magnetofona lentu pretīgo etiķa smaku. Kopš četrdesmit pirmā gada Bodenšterns bija- ārkārtīgi jūtīgs pret aukstumu. «Sasildīsimies Maskavāl» — toreiz jokoja kareivji, bet Maskavas vietā bija ilga atkāpšanās, kuras laikā viņš apsaldēja abas kājas un rokas. Sasildīties iznāca ar nokavēšanos, dienesta kabinetā.
Bodenšterns uzgrieza sava dzīvokļa numuru. Viņš nekad nezvanīja uz mājām, kamēr atradās darbā, tādēļ Traute sākumā uztraucās. Ar pūlēm nomierinājis sievu, viņš vaicāja:
— Kā sauca to tipu, kas atnāca pie tevis aizvakar?
— Sakarā ar tēvu?
— Jā.
— Lerhs Cvikavs.
— Tā jau domāju, tikai nevarēju atcerēties uzvārdu.
— Menkupu noslepkavojuši? — Traute jautāja.
— Bez šaubām! Negarlaikojies, Trau! — domās paplikšķinājis viņu pa vaigiem, Bodenšterns nolika klausuli.
Viņam joprojām bija vēsi. Aiztaisīt logu nevarēja, dūšu šķebinošā avīžnieku smaka sīksti turējās. Viņi paši, sadalījušies grupās, tagad skrēja pa svaigām pēdām. Cits uz redakciju, lai pagūtu sagatavot rakstu rīta izlaidumam, cits uz morgu iegūt uzņēmumu tam pašam izlaidumam. Citi devās pēc intervijas pie Menkupa kundzes, ar kuras adresi viņus pakalpīgi bija apgādājis Bodenšterns. Diezgan veikla atriebība, ko tur teikt! Bet vēl vairāk viņu iepriecināja versija, ko izdevies tīri nemanot piespēlēt reportieriem. Runādams par neizprotamo pretrunu starp pašnāvību apliecinošo Gētes dzejoli un to, ka nav pirkstu nospiedumu uz ieroča, Bodenšterns piesardzīgi ieminējās, ka, iespējams, kāds pielicis savu roku. Menkups bija izcila politiska figūra. Politiska slepkavība dotu viņam mocekļa oreolu, bet viņa līdzgaitniekiem — pamatu klaigāt par nacistisku metožu atdzimšanu.
Bodenšterns tīksmi pasmīnēja, iztēlodamies sevi avīžu pirmajās lappusēs. Sevi — dzīvu blakus beigtajam Menkupam. Likteņa ironija, kas piešķīra popularizācijai presē īpašu garšu. Vienīgais, kas mazliet traucēja — rūgtais atbildības kauss, ko vajadzēja iztukšot pēc saldā slavas malka.
hamburgas orākula četrkājis
Visur, sākot ar politiku un beidzot ar intīmām attieksmēm, meli kļuvuši par mūsu dzīves veida normu. Neiedomājies runāt patiesību! Pretinieki uzskatīs tevi par bīstamu nemiera cēlāju, draugi pa' sawi*hi. nīsi pārējie vienkārši par dullu.
MAGNUSS MENKUPS
Policijas mašīnas šoferis, izrādās, bija pārvietota persona no Austrumprūsijas. Hamburga viņam nepatika. Viņam vispār nekas nepatika — ne krievi, ne amerikāņi; ne Ulbrihts, ne Adenauers. Izklāstījis savu pasaules uzskatu, viņš pilnīgai skaidrībai piemetināja nepieklājīgu iztefetenu, kas, par spīti savai rupjībai, pazīstams katram vācu skolniekam. Ar šiem vārdiem zemnieku sacelšanās vadonis Gecs Berlihingens, Gētes tāda paša nosaukuma lugas personāžs, atbild uz savu politisko pretinieku argumentiem. Atvieglojis sirdi un turklāt nodemonstrējis literārās zināšanas, šoferis vairs neiejaucās Jensena un Deilija saruna, jo vairāk tāpēc, ka tie tērzēja angliski.