Выбрать главу

—  Vēl ne. Palikuši divi punkti… Ceturtais punkts. Savu dzīvokli un visu, kas tajā atrodas, izņemot rokrak­stus, kuri jānodod uzticamās rokās, novēlu Līzelotei Men- kupai neatkarīgi no tā, vai viņa manas nāves brīdī vēl būs mana oficiālā sieva.

—   Neko teikt, no Magnusa puses tas ir visai plašs žests, — Menkupa kundze pasmīkņāja. — Katrā ziņā būtu bijis ļaunāk, ja viņš atstātu rokrakstus man, bet dzīvokli citam. Kaut gan diez vai justos pārsteigta, pat ja viņš būtu atvēlējis man vienīgi pudeli šampanieša, ko ciest nevaru.

—  Neesmu vēl beidzis. — Klains ne bez patikas izla­sīja: — Ceturtais punkts saistīts ar sekojošu noteikumu: Līzelotei Menkupai jāpieņem meitas uzvārds fon Vincel- baha, jo nevēlos, ka man pretēju uzskatu cilvēkam būtu mans vārds. Dzīvam esot, tas diemžēl nebija novēr­šams … Piektais punkts. Vācijas Federatīvās Republikas valdībai, kurai jūtos pateicīgs par daudz ko, tai skaitā par savu cietumniecību, novēlu atsevišķus savus rakstus. Paredzēdams, ka valdība atteiksies no šī dāvinājuma, lū­dzu man uzticamus draugus izdot tos ar nosaukumu «Hamburgas orākuls brīdina». Izņemot šo, lūdzu, necelt man nekādus pieminekļus.

—  Man viss ir skaidrs! — iemetusi cigaretes galu re­dakcijas pelnu traukā, Menkupa kundze teica Mūnam: — Varat smēķēt! Es aizbraucu!

—   Bet jūs taču gribējāt palikt? — Bodenšterns brīnījās.

—  Pārdomāju. Dzīvoklis ir pilnīgi jūsu rīcībā uz laiku, kāds nepieciešams rūpīgai izmeklēšanai! — Viņa pēc kārtas palūkojās Menkupa draugos, iebāza cigarešu pa­ciņu kabatā, sasprādzēja truakāra zelta ķēdi un devās uz durvīm. — Lai gan Magnuss nevēlējās, ka aptraipu viņa vārdu un dieva noliedzēja pēcnāves slavu ar saviem kon­servatīvajiem uzskatiem par pasaules kārtību, tomēr viņš bija mans vīrs. Slepkava jāatrod!

—  Atvainojiet, bet mums trūkst pierādījumu slepkavī­bai, — lieliski sapratis zemtekstu, spurojās pretī Boden­šterns.

—      Ak tā! — Viņa veltīja tam zibošu skatienu. — Tādā gadījumā Rūdijam vajadzēs pateikt policijas prefektam, ka komisārs Bodenšterns, kādreiz pastāvīgs viesis gaulei- tera Keseldorfa mājās, nav vispiemērotākā figūra šī nozie­guma izmeklēšanai…

—  Jūs velti metat man sejā pagātnes grēkus, — Bo­denšterns izslējās. — Bez tam izmeklēšanu īstenībā vada klātesošie Mūna kungs un Deilija kungs, es, tā sakot, esmu tikai tehniska piedeva. Jūsu nelaiķis virs īpaši šim nolūkam ataicinājis viņus no Amerikas, tātad nav iemesla apšaubīt viņu objektivitāti. Starp citu, tas' attiecas arī uz manējo…

—   Labi, pagaidām nekā neteikšu. Bet ņemiet vērāl…— Menkupa kundze aizstāja teikuma beigas ar draudīgu pauzi. — Redzēju lejā jūsu dienesta mašīnu, — viņa sa­cīja jau gluži citā balsī. — Vai jūsu šoferis varētu aizvest mani mājās?

—  Ar prieku izdarīšu to patsl — Bodenšterns pievērsās Deilijam: — Jūs te lieliski tiksiet galā bez manis, negribu jūs traucēt. Avīžniekus atstājiet manā ziņā. Ja kaut ko atradīsiet, piezvaniet uz prefektūru. Būšu savā kabinetā. Seit vairs neatgriezīšos … Vai esat apmierināta, Menkupa kundze?

—  Fon Vincelbahal — viņa smīnēdama pārlaboja. — Mana vīra pēdējais novēlējums svēti izpildāms. Jūs taču dzirdējāt testamentu, komisār?

Atbrīvojies no reportieriem, Bodenšterns atvēra logu un ieslēdza elektrisko kamīnu. Naksnīgais vēsums pamazām nomainīja cigarešu, pīpju un magnēzija dūmus, uz ātru roku salīmētu magnetofona lentu pretīgo etiķa smaku. Kopš četrdesmit pirmā gada Bodenšterns bija- ārkārtīgi jūtīgs pret aukstumu. «Sasildīsimies Maskavāl» — toreiz jokoja kareivji, bet Maskavas vietā bija ilga atkāpšanās, kuras laikā viņš apsaldēja abas kājas un rokas. Sasil­dīties iznāca ar nokavēšanos, dienesta kabinetā.

Bodenšterns uzgrieza sava dzīvokļa numuru. Viņš ne­kad nezvanīja uz mājām, kamēr atradās darbā, tādēļ Traute sākumā uztraucās. Ar pūlēm nomierinājis sievu, viņš vaicāja:

—   Kā sauca to tipu, kas atnāca pie tevis aizvakar?

—    Sakarā ar tēvu?

—  Jā.

—   Lerhs Cvikavs.

—  Tā jau domāju, tikai nevarēju atcerēties uzvārdu.

—  Menkupu noslepkavojuši? — Traute jautāja.

—  Bez šaubām! Negarlaikojies, Trau! — domās paplik­šķinājis viņu pa vaigiem, Bodenšterns nolika klausuli.

Viņam joprojām bija vēsi. Aiztaisīt logu nevarēja, dūšu šķebinošā avīžnieku smaka sīksti turējās. Viņi paši, sada­lījušies grupās, tagad skrēja pa svaigām pēdām. Cits uz redakciju, lai pagūtu sagatavot rakstu rīta izlaidumam, cits uz morgu iegūt uzņēmumu tam pašam izlaidumam. Citi devās pēc intervijas pie Menkupa kundzes, ar kuras adresi viņus pakalpīgi bija apgādājis Bodenšterns. Diez­gan veikla atriebība, ko tur teikt! Bet vēl vairāk viņu iepriecināja versija, ko izdevies tīri nemanot piespēlēt re­portieriem. Runādams par neizprotamo pretrunu starp paš­nāvību apliecinošo Gētes dzejoli un to, ka nav pirkstu no­spiedumu uz ieroča, Bodenšterns piesardzīgi ieminējās, ka, iespējams, kāds pielicis savu roku. Menkups bija izcila po­litiska figūra. Politiska slepkavība dotu viņam mocekļa oreolu, bet viņa līdzgaitniekiem — pamatu klaigāt par nacistisku metožu atdzimšanu.

Bodenšterns tīksmi pasmīnēja, iztēlodamies sevi avīžu pirmajās lappusēs. Sevi — dzīvu blakus beigtajam Men­kupam. Likteņa ironija, kas piešķīra popularizācijai presē īpašu garšu. Vienīgais, kas mazliet traucēja — rūgtais at­bildības kauss, ko vajadzēja iztukšot pēc saldā slavas malka.

hamburgas orākula četrkājis

Visur, sākot ar politiku un beidzot ar intīmām attieksmēm, meli kļuvuši par mūsu dzīves veida normu. Neiedomājies runāt patiesību! Pretinieki uzskatīs tevi par bīstamu nemiera cēlāju, draugi pa' sawi*hi. nīsi pārējie vienkārši par dullu.

MAGNUSS MENKUPS

Policijas mašīnas šoferis, izrādās, bija pārvietota per­sona no Austrumprūsijas. Hamburga viņam nepatika. Vi­ņam vispār nekas nepatika — ne krievi, ne amerikāņi; ne Ulbrihts, ne Adenauers. Izklāstījis savu pasaules uzskatu, viņš pilnīgai skaidrībai piemetināja nepieklājīgu iztefetenu, kas, par spīti savai rupjībai, pazīstams katram vācu skol­niekam. Ar šiem vārdiem zemnieku sacelšanās vadonis Gecs Berlihingens, Gētes tāda paša nosaukuma lugas per­sonāžs, atbild uz savu politisko pretinieku argumentiem. Atvieglojis sirdi un turklāt nodemonstrējis literārās zinā­šanas, šoferis vairs neiejaucās Jensena un Deilija saruna, jo vairāk tāpēc, ka tie tērzēja angliski.