— No paša sākuma nešaubījos, ka Menkups nogalināts, — Jensens teica. — Bet Magda Štrēlica? Tas nāk tik negaidīti. Vajadzēja tūlīt noņemt visiem pirkstu nospiedumus.
Deilijs nevijus pagrieza galvu. Caur pakaļējo aizsarg- stiklu, pa kuru slīdēja ielas laternu zibenīgā atgaisma, aizvien vēl rēgojās lielā, plakanā ēka. Desmit logi četrpadsmitā stāva labajā stūrī — Menkupa dzīvoklis. Četros, kur mita viņa draugi, spīdēja spilgta gaisma. Malējais, vislielākais, norobežojies no pasaules ar aizvilktām što- rām, likās, mēģināja nosargāt savu noslēpumu. Cauri biezajam audumam izkļuva tikai vāja mirguļošana. Deilijs iztēlojās Mūnu ārēji mierīgu soļojam pa istabu, kamēr Rihters turpina pārmeklēšanu.
— Magda? — Deilijs atsaucās ar nokavēšanos. — Uzminēju to mazliet agrāk par jums.
— Cigarešu «Ramzess» dēļ? — Jensens izklaidīgi jautāja. Viņš vēl nebija aizmirsis Menkupa kundzi un ar to saistīto pazemojošo savas hipotēzes sagrāvi.
— Ne tikai. Slepkava rīkojies ar cimdiem, to arī jūs zinājāt. Bet atšķirībā no manis nezinājāt, ka no Menkupa draugiem vienīgi Magdai bijuši cimdi. Ķiršu krasas, pieskaņoti portsigāram un teātra somiņai, labi atceros. Kad viņa paziņoja, ka tos kaut kur nozaudējusi, tūdaļ iešāvās prātā atvērtais logs. — Viņš norādīja uz gaišo četrstūri, ko attālums samazināja līdz sērkociņu kārbiņas lielumam. Pat no šejienes varēja saredzēt: vēja plandītie neilona aizkari kā zaļš vilnis līgojās atvērtajā logā. Zem tā atradās biezi sakuplojis ceriņu krūms.
— Agrāk par rītu nav nozīmes meklēt, — Jensens teica.
— Rauj velns cimdus! Ja tie uzkrituši uz galvas kādam mīlas pārim vai nakts pastaigā izvestam sunim, tikpat nekā neatradīsim. Manam paziņam bija buldogs, kas gan atnesa medaļas no katras izstādes, toties ik nedēļu bija jāiegādājas jauni cimdi.
Grindelbergas dzīvojamo masīvu iejoza koki, krūmi, mauri. Ļaudis, kas tik dārgi maksāja par saviem dzīvokļiem, prasīja zaļu vairogu pret pārējās, mazāk turīgās Hamburgas putekļiem un kvēpiem. Bija jau uzkritusi rasa, automobiļa starmešu gaismā lāšu miriādes uzliesmoja kā sīksīki jāņtārpiņi un atkal nodzisa, tikko pabrauca garām. Valgā zāle, aizmirsusi betona mūrus, smaržoja pirmatnīgi, kā pļavā.
— Pie tam, kad gājām prom, uzmanīgi ielūkojos sava šefa fizionomijā, — Deilijs piemetināja pēc brīža. — Apbrīnojama grāmata! Lai spētu to izlasīt, jāpasēž gadus desmit uz skolnieka sola, kā to esmu darījis es. Manuprāt, Mūns neuzskata Magdu par vienīgo variantu.
— Vai tad iespējams cits? — Jensens vaicāja un tūdaļ pats sev atbildēja: — Aktrise? Visa tā jezga ar pistoli man arī ne visai patīk. Galu galā tas ir ierocis, nevis bērnu paija. Ja viņa būtu ieslēgusi to kopā ar cimdiem teātra ģērbtuves atvilktnē, tad noteikti būtu paņēmusi līdzi atslēgu.
Deilijs atcerējās, kā tas bija.
— Parādiet man atslēgu! — Mūns bija lūdzis.
— Tā ir manā somā, — Lovīze apjuka.
— Tad atnesiet somu.
Deilija pavadībā Lovīze devās uz savu istabu. Somas tur nebija. Pēc ilgas meklēšanas to atrada hallē uz palodzes. Deilija klātbūtnē aktrise atvēra to un turpat desmit minūtes rakņājās lūpu zīmuļu, piezīmju grāmatiņu un grima kārbu, rēķinu, kabatas formāta dzejas krājumu, izsvaidītas sīknaudas un citu nieku juceklī. Atslēgas nebija. Vienīgo ievērības cienīgo atradumu — paciņu trokšņu patronu — Deilijs noglabāja kabatā.
— Un vispār diezgan dīvaini, — Jensens turpināja prātot. — Lovīze Knoopa, acīm redzot, negribēja, ka braucam uz teātri vēl šonakt. Ja Magda Štrēlica nebūtu atgādinājusi, ka viens no aktieriem nakšņo ģērbtuvē … — Jensens apklusa. — Kāpēc Lovīze Knoopa neatcerējās to pati?
Līdz teātrim bija pavisam tuvu. Alstera šoseja, kas vakarā atgādināja pārblīvētu automobiļu novietni, tagad stiepās pilnīgi tukša līdz pašam parkam — izpūsta caurule, kurā nebija palicis nekas, izņemot tīri noslaucītus asfaltus. Parka lapotnes šalkoņa bija vienīgā dzīvā balss visā apkaimē. Tā vien likās, ka te sensenis nav spēris kāju neviens cilvēks. Tikai pienbaltās laternas jopvrpjām gaismoja tukšumā, neatminamos laikos uzgriezti staru mehānismi, kurus neviens nav apstādinājis.
Kamēr Jensens nesekmīgi spieda zvana pogu, Deilijs aplūkoja teātra afišu. Arno Hels — «Būhenvaldes kundzes cimdi». Šie vārdi no bezkaislīgiem, ar melnu tipogrāfijas krāsu iespiestiem burtiem, pateicoties izrādei, bija kļuvuši par veselu domu un pārdzīvojumu kompleksu. Pāri afišai kāds uz stikla bija uzzīmējis karātavas. Figūriņa ar cilpu kaklā, acīm redzot, nozīmēja lugas autoru.
Aizritēja aptuveni trīs minūtes, kamēr durvis atvēra. Uz sliekšņa stāvēja aktieris, kas izrādē bija tēlojis ese- sieti Šulcu. Izpūruši mati, miegaina, ļengana seja, kādreiz moderns, spilgti zils peldmētelis ar taukainiem grima traipiem, izraustītiem diegiem un blaugznām uz apkakles.
— Kas ir? — Viņš apstulbis blisināja acis. — Es jau domāju — vai tiešām rīts?
— Mēs no policijas, Šulca kungsl — šis vārds neviļus paspruka Deilijam.
— Privātā dzīvē mani sauc par Miteru, — aktieris pasmaidīja. — Man gan gribētos būt Šulcam. Tādam nav jāpārnakšņo teātrī! Tātad jūs bijāt pirmizrādē? Kā jums patika mans tēlojums?
— Ļoti! — pārspīlēti pieglaimojās Deilijs — Lielisks ansamblis, interesanta luga.