Выбрать главу

—   Jūs laikam būsiet viens no nedaudzajiem, kuri īsti novērtējuši manu tēlojumu. Neapskaužama loma. Ja man būtu citas iespējas, nemūžam nepiekristu. Vieniem skatī­tājiem Šķitu ļaunuma iemiesojums, citiem — ļaunprātīga karikatūra… Bet tādam Šulcam, ko tur slēpt, noteikti ir pieklājīgs dzīvoklis, ja ne savs nams.

Ceļš uz teātra ģērbtuvi veda caur skatītāju zāli. Vāji apgaismota, piemētāta saņurcītām programmām — tā spilgti kontrastēja ar emociju pārņemtajiem ļaudīm, kas bija saglabājušies Deilija atmiņā. Arī aktieru ģērbtuve izskatījās citāda. Deilijs to atcerējās drūzmas, balsu un kņadas pilnu, daudzu reportieru un aktieru paziņu elpas sakarsētu. Tagad tas bija nožēlojams kambaris ar netīru, vietvietām atlupušu eļļas krāsu, ar četriem spoguļiem, kuru priekšā stāvēja sen pēc remonta noilgojušies krēsli. Līdzās logam zvilnēja nevīžīgi uzklāta saliekamā gulta. Ģērbtuve atgādināja spoguli, no kura noskrāpēta dzīv­sudraba kārta. Tajā redzami nevis prinču un princešu at­spulgi, bet vienīgi kailā siena, pie kuras tas piestiprināts.

—   Velnišķīgs caurvējš, — paskaidroja Miters, pama­nījis Deiliju nopētām pāri segai uzklāto drapēriju. — Sa­ņemu grašus," bet mēbelētas istabas Hamburgā maksā tikpat, cik manā dzimtajā Rotenburgā labākais viesnīcas numurs. Pēc pārbraukšanas uz šejieni mitinājos pie mā­sas, bet nesen viņa apprecējās.

—   Vai tā ir Knoopas jaunkundzes pastāvīgā vieta? — Deilijs jautāja. Tieši šeit viņa sēdēja, atbildot uz žurnā­listu jautājumiem. Pēc tam telpā sanākušie apmeklētāji atstūma Deiliju sānis. Viņš vienīgi atcerējās, kā, gaidī­dams Menkupu, kopā ar Mūnu bija mīņājies pie durvīm.

—   Pagaidu vieta! — Miters pārlaboja, savilkdams cie­šāk peldmēteli. — Viņa taču uzaicināta tikai uz desmit izrādēm.

Lovīzes atvilktne bija aizslēgta. Jensens ierosināja to uzlauzt, bet Miters, uzzinājis, kālab tas vajadzīgs, pa­teica:

—   Šķiet, esmu kaut kur redzējis atslēgu, — viņš pamek­lēja aiz spoguļa. — Redziet nu! Karājas uz naglas!

Atvilktne bija pilnīgi tukša. Ne vēsts no pistoles, tāpat no cimdiem, ar kuru palīdzību lugas varone tik asprātīgi bija maldinājusi izmeklētājus. Jensenu šis pārsteigums pilnīgi satrieca. Gandrīz tikpat apjucis izskatījās Deilijs, kaut gan viņš tam jau bija sagatavojies. Bet ir liela at­šķirība starp priekšnojautu un tās reālo piepildījumu.

—   Ko jūs meklējat? — Miters interesējās.

—   «Valtera» pistoli. Lovīze Knoopa apgalvo, ka ieslē­gusi to atvilktnē, — Jensens paskaidroja.

—   Tā bija gan. Redzēju pats savām acīm. Viņa ielika pistoli, tikko ienāca ģērbtuvē. Domāju — tas pats rekvi­zīts, kas tika lietots mēģinājumos … Iznāk, viņa šāvusi uz mani ar īstu pistoli? — viņš pēkšņi izbīlī iekliedzās.

—   Vairāk nekā neredzējāt? — Jensens pratināja.

—   Ja kāds pēc tam atvēris atvilktni, tad tas noticis, kamēr te drūzmējās ļaužu bars, — Miters stāstīja. Doma, ka tukšas patronas vietā varēja- būt īsta, iedvesa viņā māņticīgas šausmas.

—   Vai Knoopas jaunkundze neienāca šeit pa otram lāgam? — Deilijs prašņāja. Kamēr Menkups iepazīstināja viņus ar Sankt-Pauli ievērojamākām vietām, neviens ne­bija kontrolējis otrās automašīnas pasažierus. Spriežot pēc Lovīzes stāstījuma, kam klusēdami bija ^aļekrituši Ballins un Magda, viņi, apbraukuši apkārt zooloģiskajam dārzam, tiešā ce|ā devušies uz restorānu. Bet kāda bija patiesība?

—   Neienāca! Kāda velna pēc viņai ievajadzējās īsta «Valtera»? — Miters vēl arvien nespēja nomierināties. — Vai tik nav kādu nošāvusi? — viņš pēkšņi iesaucās.

—   Šonakt nogalināts Magnuss Menkups! — Deilijs zemapziņā saistīja viņa jautājumu a,r paša dompm. — At­cerieties, viņš apciemoja Lovīzi pēc izrādes. Viņu pava­dīja trīs draugi — divi vīrieši un viena sieviete.

—   Nogalināts? — Miters šausminādamies atkrita uz saliekamās gultas. — Vai tiešām vainīga viņa? ..'. Pro­tams, es viņus labi pazīstu, — aktieris atbildēja. — Ja nemaldos, jūs arī esat viens no tās kompānijas? — viņš tikai tagad pazina Deiliju.

—  Varbūt kāds no viņiem atnāca pēc mūsu aizieša­nas? — Deilijs neatlaidās.

, — Neviens. Tikko visi aizlasījās, tūdaļ likos uz auss. Pēdējo nedēļu mēģinājām līdz vēlam vakaram, ja jūs nebūtu uzkūlušies, man šonakt beidzot izdotos izgulē­ties… Un tad… — viņš, mazliet padomājis, papurināja galvu. — Ja viņa pati nav ņēmusi pistoli, to varēja izda­rīt jebkurš šīs trakās drūzmas laikā.

—   Paldies! — apmainījies ar Deiliju skatieniem, Jen­sens paspieda aktierim roku. — Ja vajadzēs, izsauksim jūs par liecinieku, Mitera kungs. Bet tikmēr atliek vie­nīgi atvainoties, ka uzmodinājām, un novēlēt jaukus sapņus.

—   Jaukus? Diez vai. — Miters nodrebinājās. — Zināt, Šilleram ir tāda balāde. Jātnieks tumsā šķērso Bodenas ezera trauslo ledu, nokļūst līdz krastam un tur uzzina, kādas briesmas tam draudējušas…

—   Un beigts no zirga viņš krita, — no galvas citēja Jensens.

—  Citējāt pareizi, bet deklamējat kā jau neprofesionā­lis, nejauki. — Aktieris saviebās. — Labāk nedomāt par pistoli! Man sapņos rādīsies mans līķis …

Viņi izgāja uz tukšās ielas. Miters, glābdamies no nak­snīgā vēsuma, ciešāk ietinās peldmētelī. Viņš vilcinājās atgriezties, it kā baidīdamies palikt viens.

—  Ja esat draugos ar Menkupu, — viņš vērsās pie Deilija, — tad jums jāzina …

—   Kas tad? — Deilijs atsaucās.

Klusi rūca policijas mašīnas motors, aiz rūts iezīmējās šofera tumšais siluets.

—   Vai rakstnieks Dīters Ballins tiešām pieder pie tiem slavenajiem Balliniem?

—   Pieder, — Jensens lakoniski atteica.

—r Reiz apvaicājos Teodoram Ballinam, viņš ir mūsu teātra pastāvīgs apmeklētājs. Tas apgalvoja, ka pirmā dzirdēšana.