— Kāda iemesla dēļ jūs pēkšņi sākat interesēties par Ballinu? — Deilijs jau atvēra mašīnas durtiņas.
— Vienkārši tāpat. Nejauši atcerējos viņu. Kad jūs visi bijāt prom, viņš vēlreiz atnāca uz ģērbtuvi.
— Viņš bija pie atvilktnes?
— Nepamanīju. Te bija pārāk daudz žurnālistu, bez tam ar pūlēm turējos kājās — tik šausmīgi nāca miegs.
* * #
Rihteram bija uzdots sameklēt Menkupa nepabeigto rakstu. Sī nodarbība sajūsmināja daudz mazāk nekā žurnāla skaistuļu aplūkošana, tomēr viņš nepalaida garām nevienu papīru. Raksti atradās lielā vairumā — mašīnrakstā, slejās, daži pat rokrakstā. Bet visi, kā to liecināja skaidrais, zīmoggredzena nospiedumam līdzīgais paraksts «Magnuss Menkups», bija pabeigti. Neizpētīta palika vienīgi nekrāsota koka lādīte, ko Rihters uzgāja pašā sekretāra dziļumā. Atverot to, viņš izdarīja divus ārkārtīgi svarīgus atklājumus. Tā kā valodas nezināšana traucēja tiešus sakarus, Rihters klusēdams nolika papīrus Mūnam priekšā.
Mūns uzreiz saprata, ka viens no tiem ir Menkupam izsniegtā ieroča atļauja. Vārdi «Valtera sistēma» nepra- sījās pēc tulkojuma. Numurs bija tas pats, kas uz grīdas atrastajai pistolei — 12 572. Ar pūlēm izdevās noskaidrot arī pārējo triju dokumentu jēgu. Tie bija kādas informācijas aģentūras blankas. Pamanījis vienā no tām Magdas Strēlicas vārdu, Mūns, noslēpis pārējās kabatā, lika pasaukt Ballinu.
Ballins mierīgi paņēma papīru rokā, bet ieskatījies savādi palūkojās Mūnā.
— Vai tiešām tik īsā laikā esat paspējuši* ievākt ziņas? — viņš vaicāja ar neuzticību.
— Rihters to atrada Menkupa plauktos, — Mūns paskaidroja.
— Vienīgi to? — Ballina skatiens pārslīdēja no Mūna uz Rihteru, kas sūca alu.
— Tikai, — Mūns meloja. — Lūdzu, pārtulkojiet! Ja tas sagādā jums nepatiku, varu pagaidīt Jensenu, — viņš piebilda, pamanījis Ballina īso svārstīšanos.
— It nemaz, — tas mierīgi atbildēja. — Manuprāt, šis dokuments var kaitēt Magdai, bet, - būdams Menkupa draugs, uzskatu par savu pienākumu veicināt izmeklēšanu.
«Informācijas aģentūra «Siriuss». Ātri, lēti, izdevīgi! Vispilnīgākās ziņas par jebkuru Vācijas Federatīvās Republikas iestādi un iedzīvotāju! Vispusīga informācija — labākais aizsarglīdzeklis pret apšaubāmiem veikala darījumiem un pazīšanos!» Siem nodrukātajiem teikumiem sekoja teksts mašīnrakstā: «Uz jūsu pieprasījumu paziņojam sekojošo: Magdai Strēlicai pašlaik ir nopietnas finansiālas grūtības. Pēdējā pusgadā viņa dabūjusi vienīgi divus pasūtījumus dzīvokļu interjera projektēšanai un tos pašus, pateicoties paziņām. Viņas modernistiskās arhitektes reputācija atbaida ar labu gaumi apveltītus klientus. Šīs neveiksmes pamudinājušas Magdu Štrēlicu kopā ar tēlnieku Lerhu Cvikavu, ar kuru tai kopš vairākiem gadiem ir intīmas attiecības, nodibināt firmu kapa pieminekļu izgatavošanai. Tā kā firma ir jauna, viņiem, lai izturētu konkurenci, jāsamierinās ar pasūtījumu apmaksu pēc to izpildīšanas. Tāpēc Magdai Strēlicai allaž nepieciešamas diezgan ievērojamas summas dārgās izejvielas — marmora un granīta iegādei.»
— Ataiciniet Magdu Štrēlicu! — Mūns palūdza.
— Tagad jau Magdu Cvikavu, — Ballins pārlaboja. — Jāsaka, viņu kāzu nakts stipri atšķiras no romānistu aprakstītās idilles.
— Kāpēc viņi slēpuši no jums šo faktu?
— Nezinu.
— Varbūt Menkupam bija iebildumi?
— Šaubos.
Pirms piecpadsmit minūtēm Magda bija izgājusi no kabineta nomākta. Kaut gan tas netika viņai atklāti teikts, pēc jautājumiem varēja nojaust, ka viņu tur aizdomās Menkupa nogalināšanā. Pa šo ceturtdaļstundu Magda bija paguvusi nomierināties. Seja ne mazākā mērā neatainoja viņas dvēseles stāvokli. Roka ar cigareti nedrebēja, krēslu viņa piebīdīja ar parasto graciozo kustību, apsēzdamās pat neaizmirsa efektīgi ielocīt jaku, kas šoreiz bija uzģērbta ar tumši sarkano pusi uz augšu. Viņa nekādi neatgādināja parastu noziedznieku, kurš nodod sevi ja ne ar uztraukumu, tad ar pārāk mākslotu ārišķīgu vienaldzību. Apbrīnojama bija arī Ballina uzvedība, viņa aukstasinīgā gatavība izpildīt tulka pienākumus pratināšanas laikā.
Mūns neviļus atcerējās Menkupa draugu humoristisko iesauku — «Hamburgas orākula četrkājis». Delfu orākuli pareģojuši, izmantojot trejkāji. īpaša koka narkotisko dūmu ieaijāti, viņi murminājuši neizprotamus vārdus. Galvenā priestera pienākums bijis sakārtot šos murgus loģiskā pareģojumu sistēmā, ko viņš arī darījis, bieži vien vadīdamies no personīgām interesēm. Šoreiz sengrieķu orākula lomā uzstājās Mūns. Ar četrkāja palīdzību vajadzēja noskaidrot, kas īsti noticis dažas minūtes pirms pusnakts. Bet tulkotāja uzdevumu veiks komisārs Bodenšterns. Par spīti tam, vispirms bija jātiek pie patiesības. Mūns nojauta, ka tas būs visai grūts darbs.
— Jūs joprojām apgalvojat, ka neizgājāt no savas istabas, pirms sadzirdējāt Ballina kliedzienū? — Mūns iesāka.
— Apgalvoju.
— Kas jums šodien bija meklējams lidostā?
— Neesmu tur bijusi.
— Deilijs jūs redzējis. Jūs slēpāties aiz reklāmu stenda.
— Viņš kļūdījies, tā nebiju es.
r— Vai jums paziņoja, ka pēc Menkupa nāves mantosiet desmittūkstoš marku?
— Nē.
— Notārs apliecina pretējo.
— Iespējams, Magnuss patiešām kaut ko teicis, tagad precīzi neatceros. Katrā ziņā nauda man nebija vajadzīga.
— Izlasiet šo izziņu!
Ieraudzījusi informācijas aģentūras blanku, Magda nobālēja. Mūns slepus baidījās, ka Ballins brīdinās savu paziņu. Bet tas, acīm redzot, nebija noticis.
— Ko tagad teiksiet? — Mūns vaicāja.
— Noliegt nav nozīmes. Mūsu firma tiešām izjuta lielu vajadzību pēc pamatkapitāla.
— Vai griezāties pie Menkupa ar attiecīgu lūgumu?