— Ja. Viņš atteica.
— Kādu iemeslu dēļ?
— Magnuss nepaskaidroja.
— Šodien biju liecinieks vairākkārtējām sadursmēm starp jums un Menkupu. Tas uzvedina mani uz domām, ka kaut kāda jūsu rīcība iedragājusi viņa draudzības jūtas.
— Nekas tamlīdzīgs.
— Kā jūs izskaidrojat faktu, ka viņš Lovīzei pats piedāvāja izpalīdzēt ar naudu, bet jums kategoriski atteica?
— Manuprāt, tas bija vienkārši untums. Augstsirdība Magnusā sadzīvoja ar tikpat krasu valdonīgumu.
— Tātad jūs uzskatāt, ka Menkupa draudzīgās jūtas pret jums nebija mainījušās?
— Nekādā ziņā.
— Tas, ka viņš licis informācijas aģentūrai ievākt par jums ziņas, pierāda pretējo.
— Tātad tas bijis viņš? — Magda iekliedzās, kā negribēdama tam lāgā ticēt.
— Jā. Patiešām nemaz neizskatās pēc Magnusa, — Ballins uz mirkli aizmirsa savu tulka lomu.
— Bet kādēļ? Vai tiešām Magnuss… — nepabeigusi teikumu, Magda paslēpa seju plaukstās. Kustību nemaz nevarēja saukt par graciozu, metāliskā aproce, ievizoties galda lampas staros, šajā mirklī drīzāk atgādināja važas nekā rotas lietu.
— Menkupa sieva apgalvo, ka viņš nodomājis pārcelties uz Vācijas Demokrātisko Republiku, — Mūns negaidot pārlēca uz citu tēmu.„— Vai jums tas bija zināms?
— Nē!
— Cik saprotu, no oficiālā viedokļa tas līdzinās valsts nodevībai?
— Apmēram, — Magdas vietā atbildēja Ballins.
— Vārdu sakot, Menkups zināmā mērā līdzinājies nēģerim, kas mūsu pilsoņu kara laikā lūkoja aizbēgt no vergturu dienvidiem uz brīvajiem ziemeļiemv
— Gandrīz, — Ballins piekrita, — bet nedomāju, ka Magnuss patiešām būtu pārcēlies.
— Viņš kādreiz runāja ar jums par šo problēmu? — Mūna jautājums bija adresēts Magdai.
— Diezgan bieži. Ik reizi, kad pārņēma dusmas. Bet tas nebija nopietni.
— Kāpēc?
— Magnuss jutās pārāk saistīts ar savu žurnālu.
— No jūsu vārdiem izriet, ka sieva teikusi nepatiesību.
— Jūs viņu nepazīstat, — Ballins pasmaidīja. — Līzelote ir pārāk augstprātīga, lai nokāptu līdz parastām cilvēciskām vājībām.
— Pretrunu kamols! — Mūns norūca, turpinādams vērīgi uzmanīt Magdu. Viņa centās neskatīties Mūnā, bet pa laikam pret savu gribu šķielēja uz informācijas aģentūras blanku.
— Iespējams, varēšu ienest zināmu skaidrību, — Ballins atsaucās pēc mazas pauzes. — Ciniskums, ko Līzelote nodemonstrēja šovakar, nav visai īsts. Nezinu, vai to var dēvēt par mīlestību, bet līdz savai aiziešanai viņa pret Magnusu izturējās daudz labāk. Viņš zināmā mērā arī mīlēja sievu. Man liekas, ar draudiem pārcelties uz Demokrātisko Vāciju, kā arī ar testamentu viņš gribēja attālināt Līzeloti no sevis.
— Neesmu jūs lāgā sapratis, — Mūns atzinās.
— Kā lai to labāk paskaidro, — Ballins meklēja piemērotus vār-dus. — Paredzēdams tuvo nāvi, viņš gribēja aiztaupīt Līzelotei emocionālo triecienu.
Mūns iegrima domās. Vai tas atbilst Menkupa raksturam, kāds šķita pēc sešu stundu pazīšanas un draugu liecībām? Nav izslēgts! Daudz grūtāk izdibināt, vai Ballina izskaidrojums izriet no viņa īstās pārliecības.
— Labi, — Mūns atkal pievērsās Magdai. — Pēc nelielas liriskas atkāpes atliek vienīgi apkopot jūsu atbildes. Tātad jūs noliedzat jebkurus motīvus, materiālas vai citas dabas, kas varēja jūs pamudināt nogalināt Menkupu.
— Es? — Magda strauji pielēca kājās, bet pēc brīža paklausīgi atļāva Ballinam apsēdināt sevi atpakaļ. — Domājiet, ko gribat! Nevienu neesmu nogalinājusi.
— Kad uzzinājāt, ka Menkups izšķīries grozīt testamentu? — Mūns mierīgi vaicāja.
— Meli! — Magda uztraucās. — JPat ja viņam bija tāds nodoms, man viņš par to nav ieminējies.
— Man arī ne, — Ballins apstiprināja. — Kā rādās, Mūna kungs vienkārši grib tevi iebiedēt, Magda!
— Nebūt ne. Klains, vecākais, notariālās firmas galva, noprata to no telefona sarunas ar Menkupu. Un palika pārliecināts, ka tieši tādēļ tiek aicināts tik vēlā.stundā. Viņš …
— Maldās! — Ballins pārtrauca. — Vismaz tāda ir mana izjūta, — viņš mīkstināja sākotnējo formulējumu.
— Pie tam es, tāpat kā Magda, neesmu dzirdējis šo sarunu.
— Toties dzirdēja Lovīze Knoopa. Jūs taču no viņas uzzinājāt? — Mūns pieliecās Magdai.
— Nekā nezināju! — viņa sakoda zobus tik stipri, ka cigaretei nokrita gals.
— «Remetsma-60», no Menkupa krājuma! — Mūns sacīja, paceldams to no grīdas un ielikdams pelnu traukā.
— Kad jūs bez piecām minūtēm divpadsmitos iegājāt viņa kabinetā, tad, protams, smēķējāt savu ierasto «Ram- zesu»! Uz smēķa palikuši jūsu pirkstu nospiedumi, Uz šampanieša glāzes — arīdzan. Jums atliek tikai izstāstīt patiesību.
— Kādu patiesību? — Magda dobji vaicāja.
— To, kas jums zināma labāk par mani.
— Dīter! — viņa čukstēja, it kā aicinādama paligā.
Ballins drūmi klusēja, vienīgi vaigos acumirklī iezīmējies sklerotiskais raksts runāja viņa vietā.
Gaitenī atskanēja soļi. Magda paskatījās uz durvīm, kas pēc brīža vērsies vaļā, tad aši ierunājās:
— Biju pie Magnusa dienā, nepateicu jums, jo… Vārdu sakot, Lerham tas nebija jāzina …
— Atkal lūdzāt naudu?
— Nē … Tas ir, jā …
— Un kāds iznākums? — Magda neatbildēja. — Kafejnīcā ļoti vēlējāties samaksāt tās dažas markas, ko māksliniece prasīja par jūsu ģīmetni, tomēr nevarējāt. Bet pavisam nesen neatradāt pat sīknaudu trim cigarešu paciņām… Par to, ka rezultāts bija negatīvs, nešaubos. Šaubas izsauc kas cits. Cikos bijāt pie Menkupa?
— Pie Menkupa? Aptuveni… — Magda sastomījās.