— Aptuveni pulksten vienos? — Mūns uz labu laimi vaicāja pēc iespējas nevērīgāk, lai Magda nenojaustu izliktās lamatas.
— Jā! — Magda atviegloti pamāja.
— Menkupa kalpone, izrādās, ir drausmīga nevīža, — Mūns pasmīnēja. — Nav iztīrījusi pelnu trauku, nav izmazgājusi glāzes, nav nolikusi tās vietā.
Deilija un Jensena ierašanās pārtrauca pratināšanu. Deilijs čukstus izstāstīja Mūnam brauciena rezultātus.
— Varat iet! — Mūns vērsās pie Magdas. — Rīt, kad atnāks kalpone, pārbaudīsim jūsu liecību.
Ballins arī bija piecēlies, bet Deilijs aizturēja to.
— Palūgšu jūs mazliet uzkavēties, Ballina kungs! Vai jūs atgriezāties aktieru ģērbtuvē pēc mūsu aiziešanas?
— Neatceros.
— Aktieris Miters jūs redzējis.
— Tagad atminos. Tiešām iegriezos.
— Kādā nolūkā?
— Tas bija tik sen … Kopš tā laika tik daudz noticis… Grūti pateikt, — Ballins iegrima domās. — Liekas, biju kaut ko piemirsis, bet, ko tieši, goda vārds, neatceros.
— Jūs stāstījāt komisāram Bodenšternam, ka esat lasījis grāmatu … — Mūns iesāka.
— Kad izdzirdēju šāvienu? — nenogaidījis teikuma beigas, Ballins to pats papildināja. — Tieši tā. Varu pat pateikt, kādu. Ģenerāļa Guderiāna atmiņas. Fakti pilnīgi izkropļoti. Pēc viņa domām, vācieši zaudējuši karu vienīgi tādēļ, ka Hitlers nav klausījis ģenerāļus.
— Vai jūs tūdaļ apjēdzāt, ko nozīmēja šāviens?
— Jā! — Ballins apstiprināja.
— Un tomēr vispirms aizvērāt grāmatu un kārtīgi nolikāt vietā, tikai pēc tam izskrējāt ārā? — Mūns iztēlē pārcēlās uz Ballina istabu, kur uz baltā spoguļgalda līdzās naksnīgo debesu atspīdumam gulēja akurātā kaudzē salikti sējumi.
— Paraža ir otra daba, — Ballins pajokoja, vairīdamies skatīties Mūnam acīs.
— Labi, — Deilijs šķietami piekrita šim izskaidrojumam. — Rihter, aizejiet, lūdzu, kopā ar Ballina kungu uz viņa istabu. Lai parāda, kur sēdējis tajā brīdī. Un uzgaidiet, kamēr pasauksim jūs.
Tikko viņi bija aizgājuši, Deilijs pielādēja Menkupa pistoli ar Lovīzei atņemto trokšņa patronu.
— Jūs šaubāties? — pa pusei uzminēja Jensens, bet Deilijs nepacietīgi pārtrauca viņu:
— Paši redzēsiet, — viņš pieskrēja pie plauktos iemontētā radiouztvērēja. — Tagad viss atkarīgs no šīs kastes. — Deilijs vienlaicīgi grieza diapazonu pārslēdzēju un staciju meklētāju. — Lūdziet dievu, lai tas atsūta mums kādu kriminālprogrammu!… Par kādu variantu jūs pašlaik prātojat? — nepārtraukdams savu nodarbību, Deilijs jautāja Mūnam.
— Esmu strupceļā, — Mūns īsumā atstāstīja Magdas negaidīto paziņojumu par to, ka viņa apciemojusi Menkupu priekšpusdienā.
— Kāpēc gan ne? — sacīja Jensens, nervozi ieklausīdamies balsīs visas pasaules valodās, mūzikā, dziedāšanā, fona trokšņos. — Varēja taču gadīties, ka kalpone kaut kur steigusies un tādēļ nav paguvusi uzkopt kabinetu.
— Bet kā ar vienīgo cigaretes galu pelnu traukā? — Mūns iebilda. — Menkups smēķē pats, kāda iemesla dēļ viņš tieši šodien atturējies?
— Atzīstu, tas ir mīklaini, — Jensens pamāja. — Bet manā praksē* gadījušās vēl brīnumainākas nejaušības. Tādas, ka neviens detektīvromānu autors neuzdrošinātos iepīt tās sižetā, lai netiktu apvainots fantastikā.
— Klusāk! — Deilijs viņu apsauca. Viņa lūgšanas beidzot deva gaiditos rezultātus. Uztvērējs vibrēja, ložmetēju kārtām skanot. Tā bija Oklendas raidīta reportāža par ANO karaspēka operācijām Kiprā. Tai pašā mirklī Deilijs izšāva.
Mūns neviļus sarāvās. Viņš stāvēja ar muguru pret Deiliju šaurajā spraugā starp aizvilktajām štorām, gandrīz atkārtodams tēlnieka pozu tajā jau pusaizmirstajā brīdī, kad mirušais Menkups sēdēja pie rakstāmgalda. Šķita, tikko Mūns apgriezīsies — no spoguļgriestiem viņā atkal noraudzīsies stiklainas acis, galva ar īsi apcirptiem, vietām iesirmiem matiem atkal karāsies virs rakstāmgalda, mirušā galva, noslīgusi uz krūtīm, lai paslēptu no svešiniekiem joprojām dzīvo smīnu.
Mūns pagriezās tikai pēc minūtes. Ballins nupat bija ienācis kabinetā un tagad skatījās apkārt, it kā kaut ko meklēdams.
— Jūs dzirdējāt šāvienus? — Deilijs vaicāja.
— Tā kā dzirdēju, — Ballins atteica.
— Vienu vai vairākus?
— Kaut ko automāta kārtai līdzīgu, — Ballins beidzot pamanīja radiouztvērēja zaļo aci. — Tur jau ir tas vainīgais! — viņš atviegloti iesmējās. — Lielisks aparāts! Uzdāvinājām to Magnusam sešdesmitajā dzimšanas dienā. Sākumā viņš bieži klausījās — Austrumvāciju, -Angliju, Ameriku. Un, protams, visas Latīņamerikas stacijas — viņš taču teicami pārvaldīja spāņu valodu … Bet pēdējās nedēļas gandrīz neieslēdza, reiz smīnot sacīja, ka tikpat neredzēšot, ar ko tas viss beigsies… Viņš bija pesimists, taču savdabīgs. Uz citiem iedarbojās kā sinepju muca, bet pats pielādējās ar divkāršu enerģiju … Dzīves mīļotājs pesimists! Ja jebkad uzrakstīšu grāmatu par viņu, tad tieši tā to nosaukšu.
— Jums bija tāds pats iespaids kā Ballina kungam? — Mūns vērsās pie Rihtera. — Proti, ka šauts ar automātu?
— Apmēram. Tiesa, man likās, ka tas apakšējā dzīvoklī. Es vēl nodomāju: «Velni tādi, nododas izpriecām līdz pašam rītam un pat radio neizslēdz, lai citiem būtu skaudība.»
— Paldies, — Mūns pasauca Rihteru un Jensenu sānis, bet Ballinu palūdza: — Pagaidiet mazdrusciņ, mēs tūlīt būsim galā! — tad čukstus teica Jensenam: — Izkratiet visu dzīvokli! Gaiteni nav vērts, celiņš pienaglots pie grīdas, zem tā cimdus steigā nevar paslēpt. Sāciet ar Ballina istabu!
Izvadījis viņus,'Mūns laipni uzrunāja Ballinu:
— Kāpēc jūs stāvat, lūdzu, apsēdieties! Varbūt alu? Starp citu, nenāktu par ļaunu sagatavot kādus uzkožamos. Citādi manas vainas dēļ te līdz rītam būs vēl četri līķi.