— Visu cieņu! — Ballins apsēdās un, laiski sakrustojis kājas, atzinīgi pasmaidīja. — Jūs esat pilnīgs pretstats Magnusam. Ja tādā situācijā esat vēl spējīgs jokot, tad jums ir apbrīnojami nervi. Kāds draugs man stāstīja — vislielākie optimisti esot kaprači… Alu? Baidos kļūt resns, lasītāji nez kādēļ iedomājas rakstnieku dokumentālistu tikpat liesu kā viņa uzskaitītie fakti. Ko jūs sakāt par šampanieti? Iesākto pudeli komisārs diemžēl jau pievienojis lietiskajiem pierādījumiem. Bet ir taču vēl otra! Vai tiešām atstāsim to Menkupa kundzei, kura šampanieti neieredz ne acu galā? Ja jau Magnusam nebija lemts iztukšot to kopā ar mums, tad izdzersim viņa piemiņai, lai viņam, mūžīgajam dumpiniekam, vieglas smiltis!
— Lielisks priekšlikums, — Deilijs pamāja. — Bet vispirms patiesību. Kur jūs atradāties viņa nāves brīdī?
— Es jau teicu, savā istabā.
— Tad jūs nebūtu dzirdējis šāvienu. Mēs tikko pārbaudījām. Jūs nebijāt savā istabā!
— Dodiet alu! — Ballins pēkšņi palūdza. Kāri 'izdzēris, viņš kādu brīdi smagi elsa, tad ar piepūli ierunājās:
— Nekā darīt, jūs esat mani pieķēris. Neteicu patiesību, lai neradītu aplamas aizdomas. Tāpat kā jūs, dzirdēju uz televīzijas šāvienu fona skaņu, kas drīzāk atgādināja šampanieša korķa paukšķi. Neskaidrs nemiers lika man pārtraukt lasīšanu. Protams, aiztaisīju grāmatu, jo tobrīd vēl nezināju, ko ieraudzīšu pēc sekundes. Iegāju Menkupa kabinetā, viņa Baha istabā un tur… — Ballins bezspēcīgi nolaida rokas.
Durvis atvērās. Neatskatīdamies Mūns izmeta pāri plecam:
— Tas esat jūs, Jensen? Atradāt?
— Nē, tā esmu es, — atbildēja bikla balss. — Magda Štrēlica, piedodiet, Cvikava … Neesmu vēl pieradusi pie jaunā uzvārda.
— Nekas, pieradīsiet, — Mūns grīni noburkšķēja.
— Ne velti jūsu labākais draugs Magnuss Menkups sakarā ar jums sacīja: «Arī nav briesmīgi, ja prot tikai laikā pārkārtoties.» Ko vēlaties?
— Atcerējos, kur atstāju cimdus, — Magda līdzjūtīgi paskatījās Ballinā. — Restorānā «Rozārijs». Piezvaniet! Varbūt oficiante atradusi.
— Mums tas vairs nav svarīgi.
— Toties man! — Magda klusi sacīja. — Jums ir iespēja pārliecināties, ka esmu stāstījusi patiesību.
— Piezvanīsim, — Mūns lakoniski apsolīja. — Bet tagad lūdzu jūs aiziet. Jūsu ierašanās pārtrauca Ballina kungu visinteresantākajā vietā.
Durvis atkal atvērās. Jensens, pabāzis galvu, ar mājienu palūdza Mūnu iznākt gaitenī.
— Kas ir? — Mūns paklausīja.
— Atradām čemodānu. Lovīzes Knoopas istabā sienas skapī. Viņa paskaidroja, ka Menkups lūdzis padzīvot pie viņa.
— Mani interesē nevis paskaidrojums, bet saturs. Jau
pārbaudījāt?
— Neuzdrošinājos bez jūsu piekrišanas. Viņa katego: riski protestē. Personīgas mantas, sieviešu veļa un tā tālāk.
— Bodenšternam tomēr taisnība. Darbam policijā jūs esat pārāk smalkjūtīgs.
— Universitātē sapņoju par gluži citādu nodarbošanos, — Jensens pasmaidīja. — Esmu teku zinātājs, be! ne asinskars medību suns.
— Labs ir! Pameklējiet pie Ballina, bet čemodānu atstājiet Rihtera ziņā. Jo vairāk tāpēc, ka rakņāšanās dāmu veļā sagādās viņam tīru baudu.
Mūns atgriezās kabinetā. Deilijs pastaigājās pa istabu, Balļins, it kā pieaudzis pie krēsla, sēdēja ar tukšo glāzi roka.
— Nolieciet glāzi! — Mūns pavēlēja.
Ballins, it kā atjēgdamies, ar nedrošu kustibu uzlika to uz rakstāmgalda.
— Turpiniet, Deilij! — Mūns pamāja.
Deilijs nesteidzoties pienāca klāt, piebīdīja krēslu, apsēdās iepretim Ballinam:
— Vai jums pēdējā laikā ar Menkupu bijušas domstarpības?
— Nē. Ja jūsu vārdi attiecas uz politiku, tad mani uzskati gandrīz sakrita ar viņējiem.
— Bet Menkupa pareģojums, ka drīzumā laidīsiet klajā savas grāmatas «Ģenerāļu sazvērestība» labotu variantu, kur…
— Kur hitleriešu režīma pretinieki tiks dēvēti par nodevējiem? — Ballins, tāpat kā iepriekš, pabeidza teikumu pats. — Tas taču bija joks! — viņš smējās. — Joks, ko atļāvās žultains cilvēks, kurš turklāt nojauta nāves tuvumu un lūkoja atspēlēties uz citu rēķina.
— Ja tas bija humors, kāpēc jūs tādā gadījumā reaģējāt tik asi?
— Apvainojums allaž paliek apvainojums pat tad, ja tas domāts kā asprātība.
— Varbūt Menkupam bija radusies pārliecība, ka jūs esat atteicies no agrākajiem uzskatiem?
— Nē, — Ballins paraustīja plecus. — Mazāk aizdomu, vairāk loģikas jums nenāktu par ļaunu. Jūs taču zināt, ka testaments sastādīts pavisam nesen. Vai tad Menkups tādā gadījumā būtu man atstājis tik lielu summu?
— Kura jums, Ballina kungs, nebija nemaz vajadzīga?
— Protams! Tiesa, vasarnīcas, jahtas un briljantiem apkārtas mīļākās var sev atļauties vienīgi erotisku romānu autori, bet maizei ar sviestu man pietiek. Sinļs dienās man bija jāsaņem diezgan ievērojams avanss pas tās pašas «Ģenerāļu sazvērestības» atkārtotu izdevumu. Gribu pasvītrot, ka tas pretēji jūsu bažām nav pārstrādāts, — viņš ironiski piemetināja.
— Ak tā? — Mūns izvilka no kabatas vienu no trim Rihtera atrastajiem papīriem. — Deilij, palasiet, lūdzu, priekšā Ballina kungam! Saturs droši vien ieinteresēs viņu.
— Informācijas aģentūra «Siriuss». Atri, lēti, izdevīgi! Vissīkākās ziņas par jebkuru Vācijas Federatīvās Republikas firmu vai iedzīvotāju. Vispusīga informācija — labākais aizsarglīdzeklis pret apšaubāmiem veikalnieciskiem darījumiem vai pazīšanos, — Deilijs iesāka lasīt.
Ballins, pielēcis kājās, strauji sniedzās pēc papīra, kā gribēdams to izraut. Atģidies nolaida roku un ar smīnu izgrūda: