— Lasiet, lasiet vien! Nelietis!
— Kurš? Vai Menkups?
— Jā. Cilvēks, kas spējīgs ievākt ziņas par saviem labākajiem draugiem, ir nelietis!
— Spriežot pēc šā dokumenta satura, viņš rīkojies piesardzīgi un gudri. — Deilijs turpināja lasīt: — Uz jūsu
' pieprasījumu atbildam sekojošo. Rakstnieks Dīters Ballins pēdējā laikā atrodas kritiskā finansiālā stāvoklī. Viņa mēģinājums izdot no jauna «Ģenerāļu sazvērestību» beidzās nesekmīgi. Izdevniecība atsaucās uz pēdējos gados stipri izmainījušos politisko atmosfēru un lasītāju pieprasījuma samazināšanos, kura dēļ nav izdevies pārdot pirmo izdevumu. Dīters Ballins izmisīgi un tikpat neveiksmīgi pūlējās aizņemties no augļotājiem. Mums kļuvis zināms, ka viņš pat mēģinājis pārdot savu uz nomaksu pirkto automašīnu fordtaunu, par kuru iemaksājis tikai divdesmit piecus procentus. No sarunām ar viņa dzīvokļa saimnieci un rajonu apkalpojošo pastnieku, kura klātbūtnē Dīters Ballins atplēsis vēstuli, zināms, ka viņam vajadzīga lielāka summa, lai atpirktos no šantāžista. Pēdējai ziņai nepieciešama papildu pārbaude, ko nekavējoties izdarīsim, saņēmuši jūsu attiecīgu norādījumu.
— Sēdiet vien, — Mūns ar sarkastisku žestu nomierināja kājās pielēkušo Ballinu. — Jūs taču runājāt taisnību. Maizei ar sviestu pietiek, bet, lai aizbāztu muti šantāžistam, — nē. Kādus nepatīkamus noslēpumus viņš draud atklāt, ja nesamaksāsiet?
— Tāpat vien, — Ballins kļuva rāmāks. — Parasts stāsts. Intīmi sakari ar sievieti, vīrs, skandāls … Nebūtu jau tik briesmīgi, ja es neskaitītos Menkupa draugs.
— Vai tas jāsaprot tādējādi, ka sakari bijuši ar viņa sievu?
— Muļķības! Bet viņš uzskatīja, ka mums visiem jābūt īstiem bruņiniekiem bez vainas. Tā sakot, traips uz krekla — traips uz politiskā karoga.
— Vai mēģinājāt aizņemties no vina naudu?.
— Nē.
— Kapec?
— Tieši tāpēc.
— Pasakiet, lūdzu, — vai viņš nekad neizteica aizdomas sakarā ar deputāta Grundega nāvi?
— Attiecībā uz mani? Kādas blēņas! Jūs taču pats dzirdējāt, kā viņš apklusināja Vakeru, balstīdamies tieši uz manu liecību… Negribu noliegt, Grundega nejēdzīgajā nāvē arī es esmu daļēji vainīgs. Bet nespēju taču ar varu piespiest viņu braukt nevis uz partijas frakcijas mītni, bet pie ārsta … Taisni jāsmejas! Atbraucāt šurp no Amerikas un bāžat degunu tīri vāciskās padarīšanās, no kurām jums nav ne jēgas… Es vēl saprotu — iedomāties, ka esmu nošāvis Menkupu materiālu apsvērumu dēļ. Tas ir absurds, bet tam vismaz piemīt abstrakta loģika. Bet uzskatīt mani par Magnusa politisko pretinieku?! Tikpat labi varētu nosaukt šonakt redzēto lugu par muzikālu komēdiju!
Plaši atsprāga durvis vaļā.
— Atradām! — Jensens priecīgi sauca no sliekšņa.
— Čemodānā?
Jensens tikai noraidoši papurināja galvu. Izsauciens «atradām!» bija maksājis viņam tik daudz emocionāla spēka, ka vārdiem nekas neatlika pāri.
— Viņa istabā? — Deilijs norādīja uz Ballinu.
— Interesanti, ko jūs varētu pie manis meklēt? — Ballins pasmīnēja. — Šantāžista vēstuli? To sen esmu sadedzinājis!
— Būhenvaldes kundzes cimdus! Priekšmetu no tikko pieminētās lugas, kuru .tādam pašam nolūkam izmantojis Menkupa slepkava! Bet citur, — Jensens beidzot p.ateica. — Lerha Cvikava istabā!
integrālā matemātika
Ideoloģija, kas, līdzīgi nacionālsociālismam, gatava iet pāri līkiem • savu mērķu sasniegšanai, ir fašistiska, neatkarīgi no tā, kādā vārdā to sauc paši ideologi.
MAGNUSS MENKUPS
Mūns pirmo reizi ieraudzīja tēlnieka istabu spilgtā apgaismojumā. Tajā valdošā sarkankoka krāsa, kas pustumsā piešķīra telpai rudenīgu noskaņu, tagad liesmoja plastikāta spoguļvirsmās kā neciešams ugunsgrēks. Tēlnieks sēdēja kaktā, gandrīz saplūzdams ar apkārtni. Plaksti puspievērti, pīpe izdzisusi, šaudīgais skatiens brīžiem apstājās pie Rihtera, kas sēdēja iepretī ar pistoli uz ceļiem.
— Lūki Aiz šīs te gleznas! — Jensens nez kādēļ čukstēja.
— Tas pats autors? — Mūns vaicāja, pētīdams neskaidro parakstu.
— Tas pats! — Jensens bijīgi pamāja.
Audekls, ko Mūns jau bija ievērojis pirmīt, par spīti vājajam apgaismojumam, stipri atšķīrās no pestītājiem un prometejiem Baha istabā. Daudz mazāks pēc izmēriem, gaišās, rāmās, it kā sastingušās krāsās. Bet ar krāsas un tēla palīdzību izteiktais domu spēks tūdaļ nodeva autoru. Tā bija parafrāze slavenajai Beklīna gleznai «Mirušo sala», kurā Harons pārceļ ar laivu mirušo dvēseles.
No pirmā acu uzmetiena — idille. Gaiši zila, gandrīz caurspīdīga, aizmigusi ūdens virsma, saliņa ar apaļu ēku. Dižens, balts marmors, piecos stāvos logu caurumi, kuros vizuļo mierīgs zaļums. Laivinieks Epīras zemnieka baltajās drānās, viņa taisnais, nekustīgais augums, atvēzienā sastindzis airis vecīgajā, dzīslainajā rokā. Viņš tikpat kā neairē, viņš var vispār neairēt, laiks zaudējis savu jēdzienu. To saprot arī pasažieri. Vēl gluži jauni, tie sēž apskāvušies, skatītājam muguru pagriezuši. Tikpat nekustīgi kā laivinieks, it kā izkusuši dzidrā Egejas rīta liegajā laiskumā. Viņiem nav kur steigties, reiz, pēc dienas, pēc mēneša, pēc gada laiva šā vai tā piestās pie svētlaimīgās salas.
Bet, tikko Mūns atkāpās līdz durvīm, idille sabruka kā pēc sprādziena. No visām gleznas malām nāca virsū šausmas. Sākumā šausmas iedvesa vienīgi skaistā marmora celtne. Logu dzīvā smaragda gaisma attālinoties pārvērtās medūzas galvā ar kamolā saritinātiem zaļiem efejas matiem. Ēka bija mirusi. Skaists marmora skelets, kauls, kurā iemitinājušies kapsētas staipekņi.
Vēl viens vērīgs skatiens — un pie paša apvāršņa, cauri gaiši zilā ūdens blīvei, iezīmējās pasažieru tvaikonis. Zem iegrimes melnoja milzīgs caurums, no kura rēgojās torpēdas aste. Grimstošs tvaikonis, divkārt briesmīgāks tieši tādēļ, ka vienīgi plāna ūdens plēve šķīra kajītēs nosmakušos cilvēkus no gaisa, dzidrajām, zilajām debesīm.