LJn visbeidzot, kad glezna jau likās līdz galam atminēta, Mūns pamanīja zemūdeni. Tā atradās pašā priekšā, zilgana vizma slēpa to no vienaldzīgām acīm. Bet uzmanīgs skatītājs redzēja visu — redzēja, ka zemūdene nupat ienirusi, redzēja strūklas lēnām virmojam ap grimstošo korpusu, redzēja marmora ģindenī notēmēto periskopa aci, redzēja Lielvācijas melno kāškrustu uz šaurā, ar ūdeni saplūdušā torņa.
Idille bija mānīga. Gan laivinieks, gan viņa apskāvienā sastingušie pasažieri bija tikpat miruši kā sala, kurp tos dzina Lētas nedzīvā straume.
Jensens, kas jau bija paguvis papilnam apbrīnot audeklu, pacietīgi gaidīja. Mūns ar piepūli atrāvās. Tas nebija nemaz tik viegli — pa šo īso brīdi viņš bija it kā pārgājis no istabas gleznā, izstaigājis visas nāves stadijas — sākot ar nosmakšanu ūdens pārplūdinātajā kajītē, beidzot ar laivā sēdošo pasažieru viņpasaules mieru.
— Viss! — viņš sev pavēlēja. — Kur ir cimdi?
— Neesmu tos aizticis, — uzkāpis uz krēsla, Jensens grābstījās aiz audekla. Šķita, viņa roka atgriezās bešā. Tik caurspīdīgi, nemanāmi bija cimdi. Tikai kad Mūns uzvilka tos, viņš pamanīja smalkos putekļus, kas, likās, pielipuši pie ādas. Elastīgais audums tik cieši piekļāvās pirkstiem, ka nekur nebija ne mazākās krunciņas. Universāli cimdi, noderīgi jebkura izmēra sievietes vai vīrieša rokai.
— Kur tie gadījušies? — Mūns asi pagriezās pret tēlnieku.
— Ne mazākās jausmas! — Tas atieza zobus. — Varbūt kalpone? Uzkopa un skubā aizmeta aiz gleztij^.
— Tie ir tie paši cimdi, kas figurēja šīsdienas izrādēl
Tēlnieks nīgri klusēja.
— Un glezna jau sen karājās pie sienas? — Mūns, kā samierinājies ar viņa klusēšanu, nevērīgi jautāja.
— Divas nedēļas. Agrāk tā atradās Baha istabā. Magnuss teica, ka tā iedvesmošot mani radošiem meklējumiem, — tēlnieks noburkšķēja.
— Jums šī glezna, šķiet, ne visai pa prātam?
— Pārāk drūma.
— Manuprāt, tieši tāda spēj pienācīgi stimulēt kapa pieminekļu iecerēšanai.
— Jūs ņirgājaties? — tēlnieks naidīgi vaicāja. — Magnuss šajā ziņā arī bija meistars, tomēr nokļuva tur, — viņš ar pīpi norādīja uz nāves salu.
— Jūs laikam priecājaties par viņa nāvi?
— Ar kādām tiesībām viņš teica, ka mēs ar Magdu celšot pieminekļus fīreram?!
— Kā jūs uzzinājāt, kas mēs esam?
— Neko es nezināju, lieciet man mieru!
— Pasauciet Deiliju, Jensen, — Mūns pēkšņi palūdza. Viņam bija iespaids, ka pauze starp jautājumiem un atbildi, ko aizņēma tulkojums, dod tēlniekam pārāk daudz laika apdomāties.
Deilijs sākumā arī pievērsās gleznai, bet Mūns nepacietīgi parāva to aiz pleca:
— Patērzējiet ar Cvikava kungu. Jūsu vācu valodu viņš labāk sapratīs… Iepazīstināšu ar iepriekšējās sarunas rezultātiem: uz visiem jautājumiem stereotipa atbilde — nē, nezinu, ne jausmas!
— Rihter, jūs esat brīvs, varat pašķirstīt žurnālus! — Deilijs ieņēma viņa vietu. — Cvikava kungs, mums interesē jūsu materiālais stāvoklis.
— Nav peļams, — tēlnieks negribīgi atrūca. — Ir firma, ir pasūtījumi, katrā ziņā daudz ienesīgāka nodarbošanās nekā veidot visādas figūriņas.
— Lieliski! Tādā gadījumā iepazīstināšu jūs ar Menkupa kabinetā atrasto dokumentu … Informācijas aģentūra «Siriuss». Ātri, lēti, izdevīgi!… Pārējās reklāmas frāzes izlaižu, pāriesim pie būtības: «Tēlnieks Lerhs Cvi- kavs izjūt ārkārtīgu vajadzību pēc naudas. Pusgada laikā viņain izdevies pārdot vienīgi dažas skulptūras amerikāņu kolekcionāram Velšam. Gicenbaha mākslas galerijā komisijai nodotie darbi pircēju trūkuma dēļ atdoti viņam atpakaļ. Kā jau ziņojām attiecībā uz Magdu Štrēlicu, viņu dibinātajam uzņēmumam kapa pieminekļu izgatavošanai nepieciešams kapitāls dārgās izejvielas sagādei. Lerham Cvikavam līdz šim izdevies saņemt bezavansa pasūtījumu no Bodenšterna kundzes, kriminālpolicijas komisāra Rolfa Bodenšterna sievas, kas pasūtījusi pieminekli tēvam — SS standartenfīreram Oto Verneram. Veiksmīgas sarunas tiek vestas arī ar jūsu svaini Kesel- dorfa kundzi, kas vēlas iemūžināt nelaiķa vīra — gaulei- tera Horsta Keseldorfa piemiņu, tāpat ar fregatkapteiņa Vikerīza Serensa, Hitlera pašrocīgi ar visaugstāko ordeni apbalvotā zemūdenes komandiera radiniekiem. Lerha Cvikava finansiālais stāvoklis tik nestabils, ka telpas un iekārtu nelielajam firmas kantorim (adrese: An-der-Ver- bindungsbahn 42) izdevies dabūt tikai uz kredīta, pamatojoties uz tēlnieka apgalvojumu, ka viņš vistuvākajā laikā saņemšot mantojumu.»
Maģiskā izziņa bija gandrīz vienādi iedarbojusies uz Magdu un Ballinu. Tēlnieka reakcija izrādījās pavisam citāda. Pielēcis kājās, viņš mežonīgi vicināja dūres.
— Tad tāpēc Magnuss neaizdeva man naudu! Viņš zi-nāja! Visu zināja! Klusēja, lai slepus ņirgātos. Un ari šo gleznu pakāra manā istabā tīšuprāt! Viss tīšām! Beidzot pārsprāgusi pušu tava žults, nolādēto orākul!
— Vai iedot jums balderiānus? — Deilijs apvaicājās.
Tas iedarbojās. Tēlnieks aizsmēķēja pīpi, nikni izspļāva
nikotīnu, dziļi ievilka dūmus, tad gandrīz mierīgi sacīja:
— Jā, tā ir taisnība! No kaut kā taču jādzīvo. Neesmu tāds bagātnieks kā Magnuss Menkups. Bet, kam celt pieminekļus, tas nav atkarīgs no manis. Ja tagad modē hitlerieši, kuru vārdus radinieki ilgus gadus baidījās pat pieminēt, tad tā nav mana vaina.