— Iesāksiet ar kapakmeni gauleiteram, nobeigsiet ar mauzoleju fīreram. Bet pēc tam noplātīsiet rokas un teiksiet: «Mode. Esmu tikai mākslinieks, nevis politiķis .. Magnuss Menkups bija pravietis. Bet praviešus nogalina, it sevišķi, ja tie pēc nāves atstāj ne tikai garīgu mantojumu vien.
— Neviens viņu nenogalināja! — tēlnieks iekliedzās dusmās, tad izgrūda caur zobiem: — Cimdi nav nekāds pierādījums. Kad Ballins pasauca, izlēcu no istabas, pa šo laiku ikkatrs varēja tos aizmest aiz gleznas.
— Ikkatrs? — Mūns domīgi teica. — BallinsVpiemē- ram, tūdaļ devās pie mums. Tātad atliek vienīgi jūsu sieva un Lovīze.
— Magda? Nē! Izskrēju gaitenī, viņa man pa pēdām, kabinetā ienācām reizē, līdz tam brīdim, kad ieradāties jūs ar Deiliju, viņa stāvēja pie rakstāmgalda.
— Un Lovīze?
— Neatceros.
— Viņa apgalvo, ka visu laiku esot redzējusi jūs, tātad arī jums vajadzēja viņu ievērot.
— Kā tas īsti bija? — tēlnieks sakoda pīpi zobos.
— Lovīze, šķiet, ienāca kabinetā mazliet vēlāk par mani un Magdu.
Pratināšanu pārtrauca Jensens.
— Zvanīju uz restorānu, — viņš aizelsies ziņoja.
— Cimdi tik tiešām atradušies.
— Vai tādēļ vērts uztraukties?
— Pie viena noskaidrojies pārpratums ar rēķinu. Pie tēriņa pierakstīta tikai viena saplēsta glāze… -
— Pareizi! Tā nokrita Menkupam, — Mūns atcerējās.
— Bet vēlāk izrādījies, ka pietrūkst divas.
— Jūs esat vēl kaut ko atklājis? — Deilijs jautāja.
— Nāciet līdz! Tūlīt parādīšu! — uzbudināti aicināja Jensens.
Viņi atgriezās Baha istabā. Uz rakstāmgalda jaū atkal stāvēja lietiskiem pierādījumiem pievienotās šaurās glāzes ar zelta apmalēm. Trūka šampanieša pudelēs, laikam tādēļ tās izskatījās tik nevajadzīgas un liekas.
— Es pats esmu vainīgs! — Jensens atzinās, izņemdams no plauktos iemontētā bāra pusduci tādu pašu glāžu. Viņš to teica drīzāk priecīgi nekā bēdīgi. Nejauši izdarītais atklājums ar uzviju kompensēja pirmītējo kļūmi.
— Salīdziniet, lūdzu! — viņš nolika nupat izņemtās tīrās glāzes blakus tām, kuras stāvēja uz rakstāmgalda. Tās bija ļoti līdzīgas. Bet glāzei ar pielīmēto zīmīti «Magdas Strēlicas-Cvikavas pirkstu nospiedumi» gar malu bija nevis viena svītra, bet vairākas šauras zelta svītras.
— Un tagad aplūkojiet šo te! — Jensens pagrieza glāzi ar peciņu uz augšu. Biezajā stiklā bija ieskrāpēts kāds skaitlis. — Restorāna inventāra numurs! Es jau pārbaudīju. Kāds speciāli atnesis šurp glāzi, lai rastos aizdomas pret Magdu Štrēlicu!
— Tāpat arī cigaretes galu! — Deilijs uzsita Jensenam uz pleca. — Ja tas būtu manā varā, jūs būtu komisārs, bet Bodenšterns — jums piekomandētais izsūtāmais puika.
— Paldies par komplimentu. — Jensens nosarka.
— Bet tas taču ir tikai melnais darbs, kuram nepieciešama vienīgi pieredze un novērošanas spējas^ Atšķetināt sarežģītus kamolus neprotu. Jūs paši redzējāt, kā Menkupa kundze sagrāva manu hipotēzi.
— Te ir ko palauzīt galvu, — Mūns drūmi norūca.
— Starp citu, nupat jūtu, ka esmu izsalcis kā vilks.
— Tas nozīmē, ka jūs ar dubultu apetīti uzklupsiet savam nākamajam upurim, — Deilijs pasmaidīja. Mūns nereaģēja. Viņš raudzījās uz tukšo darba krēslu blakus rakstāmgaldam.
— Ko mēs īsti zinām? Slepkava izmantojis pistoli un cimdus, kurus Lovīze bija atstājusi atvilktnē. Kurš varēja tos paņemt? Ne tikai Ballins, kā mums šķita kādu laiciņu. Jebkurš cits! Tajā drūzmā, kad es pat Menkupu pazaudēju no acīm, varēja notikt nezin kas. Protams, visparocīgāk paņemt šos priekšmetus bija Lovīzei pašai…
— Tas nozīmē, ka cimdus aiz gleznas arī paslēpusi viņa, — Deilijs piezīmēja. — Esmu par to gandrīz pārliecināts.
— Kāpēc? — Mūns vaicāja.
— Ballins atkrīt. Magdu paglābj no aizdomām tēlnieka liecība.
— Nesteigsimies! — Jensens iebilda. — Kļūdu jau tā izdarīts atliku likām. Jūs pamatojaties uz pieņēmuma, ka cimdi noslēpti tūlīt pēc slepkavības. Bet to varēja izdarīt arī vēlāk.
— Maz ticams, — Mūns pašūpoja galvu. — Pārāk liels risks. Slepkavam bija jārēķinās, ka rūpīgi pārmeklēs gan dzīvokli, gan personīgi viņu pašu.
Pie durvīm klauvēja.
— Iekšā! — Mūns aicināja.
— Tas esmu es, — Ballins nez kādēļ uzskatīja par vajadzīgu paziņot. — Atnācu ar vēsti, kas jūs var interesēt.
— Kas lēcies?
— Lovīze gatavo jums uzkožamos, — tikai tagad Ballins pasmaidīja. — Pie viena, man beidzot izdevies aizpildīt atmiņā robu, kuram jūs piedēvējāt tādu ļzšķirošu nozīmi. Aktieru ģērbtuvē atgriezos tāpēc, ka LoVffe bija tur aizmirsusi savu somu, bet pašai atgriezties negribējās.
— Viss sakrīt! — Deilijs konstatēja pēc viņa aiziešanas. — Glāze un cigaretes gals, lai aizdomas kristu uz Magdu. Cimdi — tēlnieka, soma — pierādījums Ballina šķietamajai vainai. Vispēdīgi viņa vienīgā paliek ārpus aizdomām.
— Lovīze? Ko tad viņa īsti gribējusi inscenēt? Slepkavību, ko izdarījis viens cilvēks? Vai trijatā paveiktu noziegumu? — Mūns jautāja.
— Trijatā? Kāpēc gan ne? — Deilijs iesvilpās. — Visi trīs ne visai mīlēja Menkupu, visiem trim bija ārkārtīgi vajadzīga nauda.
— Atšķirībā no Lovīzes Knoopas, par kuru nevar sacīt ne vienu, ne otru. Kad nākas izvirzīt apsūdzību, motivācijas trūkums dara mani allaž piesardzīgu, — varēja just, ka Jensens joprojām svārstās.
— Patiešām! — arī Deilijs atjēdzās. — Kur lai liek viņas spožo angažementu teātrī «Talija»? Tas nelien nevienā plauktā.
— Tieši par to domāju, — Mūns atsaucās. — Jensen, pamēģiniet piezvanīt uz dzīvokli direktoram vai kādam no administratoriem… Atvainojieties un labāk gan nesakiet, ka esat no policijas… Uzdodieties par reportieri.