Jautājums palika bez atbildes.
kafejnīca «vecā mīlestība»
Zultspūšļa stāvoklis tieši atkarīgs no patiesas informācijas daudzuma par pasauli, kurā dzīvojam. Jo vairāk uzzinām, jo žultaināki kļūstam.
MAGNUSS MENKUPS
Bija tā īpašā stunda, kad vieglais, tikko jūtamais mijkrēslis kā pasaku tīmeklis apņem namu akmens- rievas. Fasādes ar spraišļotiem logiem pārvēršas it kā ēnu ēkrā- nos, pa kuriem kadrs aiz kadra aizslīd daudzu paaudžu dzīve. Jo vecāka pilsēta, jo lielāka mijkrēšļa burvība, jo gudrākas un nozīmīgākas namu sejas. Dzīvas vēstures izjūta, ko pazīstamās ielās nomāc ikdienišķas domas un rūpes, valdonīgi pārņem mūs svešumā.
Hamburgu kādreiz salīdzināja ar Amsterdamu un Venēciju kanālu dēļ, kurus vietējā izloksnē sauc par fletiem. Pēc kara jau sen satiksmei par traucējumu kļuvušos, ar drupu lūžņiem, no degošiem dzīvokļiem izmestām mēbelēm, rūsējošām bumbu šķembām piemētātos fletus aizbēra. Graustu vietā pacēlās jaunas arhitektoniskas formas. Šajā krēslas stundā tās likās kā gaiši negatīvi. Pietika pavisam nedaudz iedomu fiksatīva, lai atkal parādītos ūdens atspoguļotas Hanzas laiku tumšās ēkas: noliktavas ar jumtiem piekarinātām blokvirvēm preču pacelšan ai, k antori un dzīvojamie nami.
Menkups apmeta īpašu līkumu, lai parādītu viesiem vecpilsētu.
— Lai saka nezin ko, bet vecmodīgā buržuāzija man gandrīz vai simpātiska, — viņš piezīmēja, pabraukdams garām ar biržu savienotajam rātsnamam. — Pilsētas tēvi necentās slēpt, ka Hamburgas Senāta sēdes tikai atbalso biržā slēgtos darījumus. Bet tagad mēs izliekamies, it kā trakais hipodroms, kur noslēdz derības uz neprātīgi auļojošiem finansu zirgiem, nav ne mazākā mērā saistīts ar likumiem, preses brīvību un bezdarba pabalstiem.
Skulptūrām bagātīgi izgreznotajam rātsnamam, ko vainagoja apaļš tornis, bija visai cienījams izskats. Pilsētas labvēļi, bīskapi un grāfi uz gaišā smilšakmens fona ar bronzas klīrību noraudzījās visapkārt. Uz pirmajā pasaules karā kritušo monumenta cokola stāvēja tūristu ielenkts gids un ar rupora palīdzību cildināja vācu renesanses arhitektoniskos skaistumus.
— Meklē pieminekli Eiropas slavenajiem iekarotājiem,— Menkups pasmīnēja. — Ērgli ar kāškrustu ķetnās. Pagaidām mēs vēl kautrīgi aizslēpjam to ar vīģes lapiņu …
Vēl dažas šauras ieliņas, kur jaunas celtnes sadzīvoja ar vecajām, un viņi izbrauca pie čuguna režģa nožogotas krastmalas. Kanāls, viens no trim, ko nebija skārusi pēckara rekonstrukcija, saucās Kungu grāvis. Raibu lapu noklātais, zaļas plēves aizvilktais ūdens šķita sastindzis kopš mūžīgiem laikiem.
Kafejnīca saucās «Vecā mīlestība», šis nosaukums, rakstīts gotu burtiem virs Hanzas kuģa ar vēja piepūstām burām, rotājās spoguļvitrīnās. Pāri zemiem, baltiem aizkariem, zilganu dūmu apņemtas, rēgojās apmeklētāju galvas. Divi beidzamie logi gandrīz saskārās ar kanāla čuguna margām, It kā atgriezeniskā projekcijā kafejnīca dzīvoja dzelmē otru — atspoguļotu dzīvi-. Jau iededzināto lustru mirdzumā no ūdens izslējās te atvērta avīze, te roka ar slīpētu alus kausu, te divas viena otrai izteiksmīgā pontomīmā pieliekušās sejas.
Platās aizstiklotās durvis atvērās. Menkups ielaida viesus, bet pats paskatījās apkārt — atrast kādu šajā dūmainajā jūklī nebija nekāds joks. Tā bija tipiska vācu kafejnīca intelektuāļiem. Pie ieejas stāvēja cepuru, mēteļu, portfeļu apkrauti vadži. Blakus citi ar pastāvīgā lietošanā nopulētiem turekļiem, pie kuriem plandījās periodisko izdevumu melnbaltās un krāsainās flagas. Bufetes letei no vienas puses pieslējās stikla šūnas ar pudeļu kakliem, no otras — garīgās barības krātuve: vecmodīgs ozola skapis ar konversācijas vārdnīcu un izziņu grāmatu smagajiem sējumiem.
Pie kafejnīcas marmora galdiņiem ritēja ikdienišķa dzīve. Klabēja domino kauliņi. Pirksti dūmu gredzenos pārvietoja šaha figūras. Puiši un meitenes ar vienādi gariem matiem pār apvalkāto svīteru augstajām apkaklēm kaut ko zīmēja. Čaukstēja laikraksti un grāmatas. Izstīdzējis briļļainis, joprojām zelēdams sen nodzisušu cigareti, aši aizpildīja lappusi, kas gulēja jau aprakstītu lapu kaudzes virspusē. Viņa kaimiņiene, ik mirkli ielūkodamās modes žurnālā pielikumā, kaut ko sarežģītu tamborēja.
Dziļumā izzūdošā telpa bija iespīlēta starp divām sienām, kuras klāja milzīgas freskas vecholandiešu manierē ar tumšu sēpiju un melno ogli, kam vietumis lauzās cauri spilgta purpura uzliesmojumi. Sienu gleznas attēloja vistraģiskākās dienas pilsētas vēsturē — 1842. gada lielo ugunsgrēku, kad trešdaļa ' Hamburgas pārvērtās pelnos, un 1943. gada drausmīgo bombardēšanu, kad puse pilsētas gāja bojā. Dūmu vāli ietina sienas, piešķirdami plandoša* jām uguns mēlēm tilpuma realitāti.
— Tur jau viņi ir! — Menkups beidzot atrada galdiņu, pie kura sēdēja viņa draugi. Pagriezies pret Mij nu un Deiliju, viņš čukstus piebilda: — Ņemiet vērā, jus'-esat mani paziņas, amerikāņu avīžnieki. Jusu īsto profesiju viņi nekādā ziņā nedrīkst nojaust.
Mūns pūlējās piešķirt sev to nevīžīgo izskatu, kāds parasti ārzemnieku iedomās raksturīgs amerikāņu žurnālistiem. Atšķirībā no Deilija tas viņam nekādi neizdevās. Sevišķi pūlēties vispār nebija nozīmes. Viņš bija pārliecināts, ka jau pēc dažām stundām Menkupa naivā pasaciņa izraisīs aizdomas.
— Mūs dēvē par Hamburgas orākula četrkāji! Tā ir paralēle ar trijkāji, kas parasti kalpoja Delfu orākulam! — ar .smaidu paziņoja gaišmatis, kuram bija tāda kā sagumzīta seja un pareti mati. Menkups iepazīstināja viņu kā žurnālistu un rakstnieku Dīteru Ballinu. Sarunādamies Ballins saglabāja sejā spalvas tecinātājiem raksturīgu domīgumu, īpatnēju koncentrētības un izklaidības izteiksmi.