— Un kas man konkrēti jāuzzina?
— Kad būs viņas pirmā izrāde, — Mūns pasmīnēja.
Tikko ieslēdza tālruni, tas, nepārtraukti zvanīdams, atgādināja, ka prese, par spīti vēlajai stundai, vēl nomodā. Šķirstīdams abonentu grāmatu ar vienu roku, Jensens ar otru ik pēc brīža pacēla un atkal nolika klausuli. Beidzot vajadzīgais numurs bija atrasts. Jensens vēl runāja pa telefonu, kad ieradās Lovīze ar paplāti.
— Hamburgas sviestmaizes! — viņa paziņoja, uzlikdama šķīvjus uz galda. — Nezinu, kā jums garšos, Magnuss tās ļoti cienīja.
Jensens, pabeidzis sarunu, čukstus informēja Mūnu par iznākumu.
— Tā jau domāju, — tas nomurmināja, tad lūdza Lovīzi apsēsties.
— Ko jūs gribat? — viņa izbrīnā jautāja. — Jūs jau tā izvilkāt no manis, ko vien varējāt.
— Kāpēc jūs aizgājāt no Sankt-Pauli teātra?
— Aizgāju? — Lovīze rūgti pasmīnēja. — Mani izlingoja. Pie tam ar skandālu. Visi laikraksti klaigāja par to.
— Konkrētāk!
—. Direkcija nolēma uzvest vodeviļu. Vācu kareivju jautrās dēkas okupētajā Baltkrievijā. Danči, joki, mīlestība. Brašajā jefreitorā iemīlējusies partizāņu komandiera sieva nodod vienību. Aiz skatuves dzirdami šāvieni — nošauj partizānus, bet priekšplānā risinās laimīgas frontes kāzas ar dančiem, iedzeršanu un kolektīvu skūpstīšanos. Teicu, ka tā ir riebīga hitleriešu propaganda. Direktors sacīja —■ tieši otrādi, pilnīga demokrātija, jo vācu kareivis guļ ar krievu sievieti. Es protestēju, tāpēc mani atlaida par komunistisku aģitāciju.
— Jūs tiešām esat komuniste? — Jensens vaicāja.'
— Iespējams, — Lovīze paraustīja plecus. — Vismaz pie mums, Rietumvācijā, mani par tādu uzskata.
— Arī Magnuss Menkups?
— O nē! Viņš bija Lielais Noliedzējsl Tā arī palika šaipus robežas. Pietrūka viena vienīga soļa. Pasaules uzskatā viens solis izšķir visu.
— Vai viņš patiešām taisījās pārcelties uz Austrumvā? ciju?
— Tikai iestāstīja sev un citiem.
— Magda Strēlica uzskata, ka pieķeršanās žurnālam bijis galvenais šķērslis.
— Tas arī. Bet ne vienīgais. Magnuss apzinājās, kas viņš ir. Tur bez viņa varēja iztikt, te — ne. Pie mums tik maz Hamburgas orākulu! Viens mazāk — un mēs tai pašā teātrī šodien redzētu nevis «Būhenvaldes kundzes cimdus», bet eksperimentālu lugu, kurā pierādīts, ka nav nemaz tik liela atšķirība starp godīgu izmeklētāju un ese- sieti Sulcu… Un tad vēl… Magnusam nebija vairs laika izpildīt savu nodomu …
— Vai jums bija intīmas attiecības? — mazliet rnuls- dains, Mūns jautāja.
— Neesmu spiesta atbildēt…. Bet, starp citu, kāda tam nozīme? Bija vai ne — tā kā tā no kapa viņu neuzcelsim … Nekas iņūsu starpā nav bijis! Es viņu mīlēju! Tas arī viss!
— Par spīti gadu starpībai? — Deilijs pasmaidīja, atcerēdamies savu aforismu.
— Starpībai? — Lovīze pavīpsnāja. — Vaj tad nemanījāt, cik viņš jauns? Iemesls pavisam citāak^Magnuss
mīlēja savu sievu. Šķietami dīvaina līdzās pastāvēšan-a. Bet viņa bija tam nepieciešama. Sarkasms pret izsmieklu, nikna žults pret ironisku nevērību. Mūžīga divkauja, ar kuru duelanti tā apraduši, ka nevar vairs iztikt viens bez otra … Es biju tikai viņa nožēlojamā ēna, Līzelote — pasaule, ar ko Magnuss mērījās spēkiem.
— Ir jau vēls, — Mūns paskatījās pulkstenī. — Vai esat vēl spējīga atbildēt uz dažiem jautājumiem?
— Pareizāk sakot, jau agrs, — Lovīze vāji pasmaidīja. — Esmu loti nogurusi, tikko turos kājās.
— Ja Menkups pārceltos uz Austrumvāciju, jūs droši vien zaudētu mantojumu?
— Protams.
— Vai dzirdējāt, ko viņš sacīja pa telefonu notāram?
— Vienīgi dažus teikumus.
— Tomēr jūs sapratāt, ar ko viņš runā?
Lovīze neatbildēja.
— Un jums, tāpat kā notariālās firmas galvai, radies iespaids, ka Menkups grib grozīt testamentu, — Deilijs teica.
— Nesaprotu. Viņam nebija nekāda iemesla to darīt.
— Viņš bija zaudējis ticību saviem draugiem — vai tad tas nav iemesls? — Mūns teica. — Jūs visi viņam melojāt.
Lovīze saspringa, kā cīnīdamās ar kliedzienu, kas par varēm lauzās uz āru.
— Jūs nupat stāstījāt, ka konfliktu ar teātra direktoru izbazūnēja visās avīzēs. Jūs apzīmogoja kā komunisti. Kāpēc tad «Talijas» vadība tik labprāt pavēra komunistei savas durvis?
— Man tur ir pazīšanās … — Lovīze nomurmināja.
— Jūs pat nebijāt runājusi ar teātra vadību. Mēs nupat pārbaudījām. Kāpēc melojāt Menkupam?
— Es taču nevarēju … — Lovīze apklusa.
— Ko nevarējāt?
— Ņemt no Magnusa naudu … Tāpēc izgudroju angažementu … Pēc tam nožēloju, ka nepaņēmu … Tā kā tā bija jāpārvācas uz šejieni. Dzīvokļa saimniecei apnika gaidīt īri… Deviņas izrādes Būhenvaldes kundzes lomā — vienīgi tās glābs mani no galīga izmisuma.
— Jūs piemirsāt tos desmit tūkstošus, kas paredzēti testamentā, — Deilijs nežēlīgi atgādināja.
— Pietiek! — Lovīze izskrēja, aizcirzdama durvis.
— Nu kā jums patīk? — Deilijs apvaicājās, kad viņi palika trijatā. — Lieliska aktrise! — viņš kāri uzklupa sviestmaizēm. — Un teicama maizīšu taisītāja.
— Jūs viņai neticat? — Jensens jautāja.
— Neviena ticība nevar noturēties pret loģiku. Viņas materiālie apstākļi bija ļoti slikti, pie tam viņa vienīgā noteikti zināja, ka notārs ataicināts jauna testamenta sastādīšanai.
— No jūsu vārdiem izriet, ka šis apstāklis bija izšķīrējs. Taču, sūtīdama Ballinu pakaļ savai somai, viņa jau rūpējās par alibi, — Jensens teica.
— Nejauši noklausītā telefonā saruna deva tikai pēdējo ievirzi. Nodoms bija daudz agrāk, par to liecina no Menkupa patapinātā pistole. Galīgais lēmums, lai cik dīvaini tas izklausītos, saistīts ar manu un Mūna ierašanos. Vai atceraties, jau kafejnīcā pareģoju, ka mūsu atbraukšana liks viņai tūlīt rīkoties.