— Iznāk, ka viņa zinājusi, kādā nolūkā Menkups jūs uzaicinājis, — Jensenam negribējās ticēt.
— Bez šaubām. Cits jautājums, kā viņa to uzzinājusi … Iespējams, pats Menkups par to runājis … Būtu jūs dzirdējis, kādus manas biogrāfijas sīkumus viņa pieminēja, kad kāpām tajā reklāmas tornī.
— Viss skan nevainojami, — Mūns norūca. — Bet paskaidrojiet man divus punktus. Kur Lovīze slēpusies, kad Ballins ieskrēja kabinetā? Viņš taču devies šurpu nekavējoties, paukšķim atskanot. Un šis paukšķis laikam patiešām bija liktenīgais šāviens.
— Kur? Aiz štorām! — Jensens atteica. — Tikko viņš izskrēja, lai ataicinātu pārējos, Lovīze tam pakaļ. Tādā panikā neviens īsti neievēro, kur atrodas citi.
— Pieņemsim. Otra problēma — ja Magda nejūtas vainīga, kādēļ viņa sameloja, ka nākusi pie Menkupa ciemos dienā.
— Viņu piespieda pie sienas, cits nekas neatlika kā tikai izlocīties, — Deilijs paraustīja plecus.
— Ja Magda nav vainīga, kāda nozīme izlocīties? — Mūns prātoja.
— Izmeklēšanas praksē sastopamies ar gadījumiem, kad drāmas skarto cilvēku uzvedībā līdz pašam galam paliek tumši plankumi, — Jensens puslīdz saprata Mūna šaubas. — Visu izšķir lietiskie pierādījumi un nozieguma motīvi. Pats pirmīt šaubījos, turpretī tagad uzskatu, ka jebkurš zvērināto sastāvs nobalsotu: «vainīga».
— Ja Lovīze Knoopa noziedznieces lomā šķiet jums mazāk simpātiska nekā atveidojot atmaksas dievieti Būhenvaldes kundzi, varam atgriezties pie Bodenšterna izvirzītās pašnāvības versijas, — Deilijs, salicis kopā divas sviestmaizes, nokoda milzīgu kumosu.
— It nemaz! — Mūns, aizsmēķējis cigāru, ar riebumu nolika to atpakaļ. — Mēģinu tikai pierādīt, ka, atskaitot vienkāršo reizināšanu, pastāv integrālā matemātika. Viens no diviem — vai nu melo visi pārējie, vai arī Lovīze augstā mākslinieciskā līmenī notēlojusi mūsu priekšā pašaizliedzīgi mīlošu un dziļi apbēdinātu cilvēku. Parastās reizēs trešā iespēja ir neiespējama. Bet ja nu tā nav parastā reize?
— Jūs kaut kas mulsina? — Deilijs uzmanīgi paskatījās Mūnā.
— Gētes dzejolis. Tas neļauj iespīlēt sevi nevienā shēmā. — Mūns paskatījās pulkstenī. — Laiks gulēti
testamenta papildinājums
Nepareģoju, tikai brīdināju. Nepiesaucu mākoņus, bet pūlējos tos izkliedēt. Kas vainīgs, ja manas ļaunākās nojautas allaž piepildās'?
MAGNUSS MENKUPS
Kādi tik murgi nerādījās Mūnam sapnī! Bodenšterns līda istabā pa logu. Jensens noņēma pirkstu nospiedumus restorāna «Rozārijs» apmeklētājiem. Tēlnieks veidoja statuju debesskrāpja augstumā no lipīga, sabiezējuša ūdens. Ballins ar neredzamu tinti rakstīja vienu grāmatu pēc otras, salika tās akurātā kaudzē, apstrādāja ar karstu gludekli, no lappusēm iznira Menkupa kundze, kaila, ar zelta ķēdīti ap potītēm. Magda nopūlējās kapsētā, ceļot pieminekli Menkupam: uz rakstāmgalda viņa uzcēla darba krēslu, uzlika virsū pudeli un divas glāzes, apvija visu to ar plastmasas vainagu, kur zelta burtiem bija rakstīts Gētes dzejolis. Lovīze rakņājās miniatūrā čemodāniņā, izmeta no tā visādus niekus, tiem nebija ne gala, ne malas, priekšmeti sakrājās līdz pašiem griestiem, beidzot čemodāns bija tukšs. Ne gluži. Dibenā gulēja tas pats dzejolis, papīrs kā līķauts ietērpa mironi. Līķis sakustējās. Lovīze iekliedzās.
Mūns pamodās. Pa logu iespīdēja gaisma. Viņš ieklausījās — viss klusu, kliedziens tātad rādījies tikai pa sapņiem. Deilijs vēl gulēja ciešā miegā, iedzeltenā pidžama līgojās mierīgās elpas ritmā.
Mūns līdz galam atgrūda logu. Lejā sulīgi zaļoja rasas slacinātais maurs. No šejienes varēja saredzēt daļu ielas, kur valdīja agrīna rīta noskaņa. Pie paša asfalta virmoja balti, caurspīdīgi tvaiki ar melnām piltuvēm tajās vietās, kur laistāmā mašīna apmetuši līkumu. Garām pabrauca velosipēdists ar stūrei piekārtu mugursomu. Aizskrēja kalpone ar iepirkumu grozu. Vecs vīrs ar lieliskām sirmām ūsām un militāru stāju veda pastaigā suni. Līdz vēderam pienbaltos tvaikos nogrimušais rumpis šķita peldam pa gaisu.
Jauna diena iesākās arī četrdesmit stāvu namā, kas bija uzgriezis Mūnam savu plakano, aizstikloto sānu. Kāds atvēra vaļā logu. Spilgtā kimono tērpta sieviete izgāja uz balkona. Stāvu zemāk caur aizkariem jaušams siluets, maršam skanot, izpildīja rīta rosmi. Meitene mežģīņotā naktskreklā žāvādamās sukāja matus. Tomēr vairums iemītnieku vēl gulēja saldā miegā aiz cieši aizvilktiem aizkariem.
Mūns ar nokavēšanos pamanīja uz sevi vērsto objektīvu ar garu teleskopisku lēcu. Diez kādā ceļā svešā dzīvoklī iekļuvis fotoreportieris, iekārtojies pretējā nama balkonā, uzglūnēja Menkupa dzīvokļa iemītniekiem. Avīzes lasītājiem, kuri pieraduši pie krimināldrāmas dalībnieku attēliem, taču neizskaidrosi, ka komisārs Bodenšterns kategoriski liedzis žurnālistiem ieeju.
Mūns mudīgi atlēca no loga, tomēr laikam par vēlu. Preses uzmanība viņu sen vairs nemulsināja, bet viena lieta nostāties publikas priekšā pieklājīgā izskatā, ar domu apgarotu pieri un manšetu pogām, gluži cita — nokļūt uz laikraksta lappuses nakts pidžamā, izspūrušiem matiem un bezmiegā iekaisušiem plakstiem.
Viņš aši nolaida aizkarus, taču reportieris jau bija pievērsies kādam citam objektam. Roka. ar fotoaparātu pavirzījās, notēmēta uz citu logu. Tikai tagad Mūns painteresējās par laiku. Bez desmit minūtēm septiņi. Viņš jau dzīrās līst atpakaļ gultā, kad saklausīja kliedzienu. Ne visai skaļu, tomēr pietiekami skaidru, lai pazītu balsi. Kliedza Lovīze. Šoreiz pamodās arī Deilijs,