Divatā viņi izskrēja gaitenī, kur sadūrās ar sarmegoju-
Šos Jensenu. Ballina istabas pievērtās durvis raustījās. Kāds pūlējās tās atvērt, cits pretojās.
— Nē, nē! — tā bija Lovīze. — Izstāstīšu visu.
— Ciet klusu! — Ballina balss.
Kņada un troksnis, viņu aizvilka prom, durvis aizcirtās. Deilijs juta gandarījumu. Situācija šķita viņam galīgi skaidra. Lovīze Knoopa gatava atzīties, pārējie viņu attur — vai nu cilvēciskas līdzjūtības, vai materiālās ieinteresētības pamudināti. Viņas apcietināšana ilgāku laiku aizkavētu mantojuma izmaksu.
Mūns nekā nedomāja. Viņš vienkārši nospieda rokturi. Skatieniem pavērusies aina atgādināja melodrāmas kadru. Aizelsusies Lovīze cīnījās ar Ballinu, kas bija aizspiedis viņai muti. Tēlnieks ar plecu un krūtīm mēģināja atstumt abus no durvīm. Pagalam apjukusi Magda lasīja kopā cīniņa laikā no galda nokritušās grāmatas.
— Ko tas nozīmē? — Mūns jautāja.
Vīrieši atlaida Lovīzi. Magda, pietupusies uz grīdas, sastinga ar sējumu rokā. Visiem četriem bija no bezmiega sarkanas acis.
— Ja jau tā, tad stāsti, Lo! — Ballins atjēdzās pirmais.
Lovīze pieglauda izpūrušos matus un dziļi ievilka elpu.
Runāt viņa vēl nespēja. Tēlnieks palīdzēja Magdai piecelties, tad aizsmēķēja pīpi.
— Spēlīte izspēlēta! — viņš teica aizsmakušā balsī.
— Kāda? — Deilijs palūkojās Lovīzē. Bet Ballins aizsteidzās tai priekšā:
— Detektīvā spēle! Magnuss pats nogalinājies. Visus šos pierādījumus — pistoli, cimdus, nospiedumu trūkumu, visu to viņš pats sagudroja.
— Viņš bija bezcerīgi slims! — tikai tagad Lovīzei atgriezās balss. — Ārsts teica, ka viņam atlicis dzīvot nedēļu, vislabākā gadījumā divas.
— Magnuss uzskatīja sevi par neizdevušos detektīv- rakstnieku, — tēlnieks rūgti iesmējās. — Ja nav izdevies iegūt slavu dzīvam esot, tād vismaz pēc nāves! Bet jūs abi tikāt aicināti kā kritiķi ar vārdu un slavu. Starp citu, Magnuss nešaubījās par augstākā mērā pozitīvu atsauksmi. Nebijis Lovīzes sentimentālā izlēciena, jūs neparko nebūtu atminējuši.
— Sēdieties! — Ballins piebīdīja krēslus. — Jūs, kā redzu, esat bez valodas. Deilija kungs vēl tagad sliecas saskatīt kādu sazvērestību. Piezvaniet notāram! Pie viņa glabājas dokuments ar Menkupa un mūsu parakstiem — visu šo šķietamo mīklu izsmeļošs saraksts.
— Un jūs bijāt ar mieru? — Mūns vaicāja. Intuitīvi viņš bija gaidījis kādu pārsteidzošu pagriezienu, tāpēc ātrāk par citiem iejutās jaunajā situācijā.
— Tas bija nežēlīgi, — Magda iešņukstējās. — Gan no mūsu puses, gan no viņa. Bet kas mums atlika? Tikai ar tādu noteikumu viņš bija ar mieru atstāt mums tos desmit tūkstošus.
— Kuri mums tagad aizgājuši secen, — tēlnieks nospļāvās.
— Testamenta papildinājums, — Ballins paraustīja plecus. — Diža cilvēka untums. Piedraudot, ka mēs zaudēsim mantojumu, Menkups pieprasīja, lai veselu nedēļu ciešam klusu. Es personīgi uzskatu — reiz piekritām šim noteikumam, vajadzēja arī…
— Naudas dēļ? — Mūns kodīgi jautāja.
— Ne tikai. Tā bija viņa pēdējā vēlēšanās, pēdējais draudzīgais pakalpojums, ko Magnuss izlūdzās no mums, — Magda noslaucīja asaras.
— Viņš vienmēr bija īpatnis, — Ballins gribēja izteikt aizsākto domu līdz galam. — Ja jau ielaidāmies šajā untumā, kas Magnusam šķita ārkārtīgi svarīgs, vajadzēja izpildīt arī viņa otro vēlēšanos. Tādēļ mēģināju atturēt Lovīzi.
— Es arī! — tēlnieks nikni pievienojās.
— Vai tu tiešām nevarēji paciesties? — Magda nomurmināja. — Tikai septiņas dienas.
— Paciesties? — Lovīze pūlējās runāt mierīgi, tomēr viņas čuksti drīzāk atgādināja kliedzienu. — Nevienu dienu, pat stundu ne!
— Bet tu taču piedalījies spēlē? — tēlnieks pārmeta.
— Tikai tāpēc, ka Magnuss ļoti lūdza. Tāpēc, ka nevarēju iztēloties, kas tā var būt par spīdzināšanu. Viņš — beigts, bet mēs — viņa draugi slepkavu lomā! Tas ir briesmīgi!
— Es gan domāju, ka drīzāk kāds no mums neizturēs, — Ballins pasmīkņāja. — Tu taču esi aktrise. Izlikties uz skatuves vai dzīvē — kāda starpība.
— Viņai tas nav vajadzīgs! — tēlnieks, ar nosebojumu pamanījis pret sevi vērstu fotoobjektīvu, metās pie loga: — Fotogrāfē, nelieti! Fotogrāfē! Ievieto avīzē ar parakstu: «Neveiksmīgs mantinieks paziņo par savu bankrotu!» —
Viņš atkal pievērsās Lovīzei: — Tev jau no tā ne silts, ne auksts! Angažements vislabākajā teātrī, nekādu nākotnes rūpju, tavā vietā es arī nospļautos uz naudu skaista žesta pēc!
— Nav man nekāda angažementa, — Lovīze nodūra galvu. — Pati izgudroju, lai… — nepabeigusi viņa griezās pie Jensena: — Lūdzu, cigareti!
— Nav angažementa? — Magda pielēca tai klāt. — Tad tu esi nenormāla.
— Klusāk! — Ballins aizstājās Lovīzei priekšā. — Lo pareizi darījusi! Tagad varu godīgi atzīties, ka cietos vienīgi jūsu abu dēļ. Beidz pārdzīvot, Lerh! Vienkārši nepieklājīgi! Nebūtu šīs nolādētās slimības, Magnuss nodzīvotu ilgāk par mums!
— Tad tādēļ jūs melojāt, ka bijāt pie Menkupa priekšpusdienā? — Mūns domīgi vaicāja Magdai.
— Jūs iedzināt mani strupceļā. Man jau likās, ka tūlīt tikšu apcietināta, bet izstāstīt patiesību nedrīkstēju… Starp citu, tā arī varēja būt — kalpone vakar neatnāca, neviens neuzkopa dzīvokli, — Ballina aicinājums ievērot pieklājību bija licis viņai saņemties. Rezignēti, kā jau cilvēks, kas puslīdz samierinājies ar zaudējumu, Magda piebilda: — Pats Magnuss neievēroja tādus sīkumus. Kamēr viņš strādāja, deguna priekšā varēja mētāties kaut vai ducis netīru šķīvju. Viņš tos būtu izmantojis kā pelnu traukus …