— Magdas izdoma par apciemojumu dienas laikā bija improvizācija, — Ballins paskaidroja. — Magnusam nebija nekas pretī, ja vien stingri tiek ievēroti «spēles likumi», kā viņš to sauca. Lovīzei bija jāatnes no restorāna glāze un jānoliek uz rakstāmgalda, kamēr Menkups sarunāsies ar jums …
— Tajā pašā laikā es tur noliku cigaretes galu, — Magda piemetināja. — Pēc tam mēs vairs nedrīkstējām atstāt savu istabu, kamēr Dīters nepasauks. Bet visu to jūs paši izlasīsiet līgumā.
— Vai tomēr kāds no jums neiznāca no istabas ātrāk? — Mūns jautāja.
— Es ne, — Lovīze klusi sacīja.
— Pārlasiet pratināšanas protokolu, ja neticat, — Magda saskaitās. — Vai tad izmeklēšana nav vēl beigusies?
— Neviens no mums neuzdrošinātos to darīt! — tēlnieks nikni drupināja uz palodzes stāvošo nepabeigto māla figūru. — Magnuss tak varēja iznākt gaitenī un ieraudzīt, bet tad — ardievu naudiņa! Vispār viņš bija valdonīgs — un jo vairāk šajā riebīgajā slepkavības inscenējumā.
— Kura uzdevumā ietilpa paņemt teātrī pistoli un cimdus? — Deilijs jautāja.
— Paša Menkupa! — Ballins atteica. — Bet man bija jāieiet pie viņa minūti pirms pusnakts, jānoņem no viņa rokām cimdi un jāaizbāž aiz gleznas.
— Ko jūs arī lieliski paveicāt, — Mūns pasmīnēja. — Tūlīt izsauksim notāru, pēc tam jūs esat brīvi.
Baha istabā vēl aizvien turpinājās nakts. Kad Jensens samiegojies izlēca ārā, Lovīzes kliedziena uzmodināts, viņš nepaguva iededzināt gaismu. Jensens grasījās izdarīt to tagad, bet Mūns papurināja galvu:
— Laikam esat aizmirsis,' ka jau rīts… Kas tas par troksni? — Mūns ieklausījās. Telpu piepildīja neizprotama skaņa — tāda kā milzu putekļu sūcēja krākšana, kā propellera rūkoņa. Piegājis pie loga, viņš paraustīja plastmasas auklu. Štoras atvilkās sānis, atkailinādamas debesis un zemu lidojošu helikopteru. Nepiegriezis tam vērību, Mūns citu pēc cita atvēra aizvirtņus, ielaizdams gaisu, rītu, saules spīdumu. Helikopters tūdaļ, it kā to vien būtu gaidījis, nopikēja. Pēc brīža viņš jau karājās bīstami tuvu logam. Pāri bortam parādījās kinokamera.
Jensens instinktīvi metās pie auklas, bet Mūns viņu apstādināja ar gurdu žestu:
— Lai jau! Šakāļu mielasts uz beigtās lauvas līķa. Tā kā galvenais varonis jau nogādāts morgā, kinoskatītājam jāparāda kaut vai dekorācijas, pie kurām, acīm redzot, pieskaita arī mūs… Starp citu, kad notiks obduk- cija?
— Sekcija? Deviņos, — Jensens ar roku aizsargājās no objektīva. — Dakterim Krauzem desmitos jābūt jau citā vietā.
— Sazināties ar Bodenšternu! Lai pārceļ agrāk. Vēlams, lai, notāram atnākot, rezultāti jau būtu zināmi.
— Mister Mūn! — sauca no helikoptera. Motora rūkoņa noslāpēja balsi, tādēļ Deilijs ar grūtībām saprata vārdus.
— Viņi lūdz jūs pagriezties anfasā, — Deilijs pārtulkoja. — Jūsu vietā es gan parādītu viņiem …
— Lūdzu! — Mūns ieņēma vēlamo pozu. — Ma*i.& pidžama jau iemūžināta, tā ka vairs nav ko zaudēt. Kas attiecas uz ķermeņa daļu, ko nupat pieminējāt, Deilij, tad uzskatu, ka tā man nav pietiekami kinogēniska, lai apmierinātu Holivudas kairinošo sēžamvietu izlutināto skatītāju.
— Paldies! — kliedza no helikoptera, un tas acumirkli izzuda no redzes loka.
Tagad nekas neaizklāja iegareno debess gabalu. Menkups ne velti bija izraudzījies kabinetam nama stūri — to neaizsedza neviena ēka. Kad Mūns atkāpās telpas dziļumā, viņš ieraudzīja vienīgi debesis. Neizsakāmi zilas — kā strūklakas vakardienas ūdenskoncertā.
— Ko tad mēs nesmejamies? — Deilijs teica. — Patiesību sakot, jāsmejas būtu Menkupam, bet tā kā viņš diemžēl nav spējīgs izbaudīt savu joku … Joks, godīgi atzīstoties, visai dīvains. Jo vairāk tāpēc, ka mēs zaudējam honorāru.
— Nebēdājiet, Deilij! Dievs, pirmkārt, sūtījis jums finansiālu glābiņu nēģerietes personā. Otrkārt, izmuļķo- šana ir tik spīdoša, ka es nebūt nenožēloju. Tikai nekādi nevaru samierināties ar beigām. Visu laiku jādomā — ja nu tas arī ir triks?
— Hamburgas orākuls un tik ironiska pirmsnāves fantāzija? — Jensens prātoja. — Tas nemaz nesaderas ar manu priekšstatu par viņu.
— Jūs pats teicāt — ironiska! — Deilijs iebilda. — Tieši tur izpaužas īstais Menkups!
— Iztiksim bez psiholoģijas, Deilij, — Mūns nīgri sacīja. — Diez vai mums pa spēkam izdibināt viņa raksturu, tik sarežģītu, ka pat tuvākie draugi nav pārkoduši šo riekstu līdz galam. Labāk piezvaniet notāram!
Pie telefona gadījās Klains, vecākais. Viņš bija jau vesels un apsolīja nekavējoties atbraukt.
— Tā! Bet tagad ieprieciniet Bodenšternu, viņam taču tā gribējās, lai šis nāves gadījums būtu brīvprātīga aiziešana no dzīves.
— Ne gluži, — Jensens piesardzīgi iesāka. — Manā stāvoklī laikam labāk nerunāt par to. Bet nekas tā netuvina kā brālīgi dalīts sakāves rūgtums. Vislielākais joks ir tas, ka Menkups uzvarējis ne tikai mūs, bet arī komisāru.
— Pārāk mīklaini, — Deilijs pašūpoja galvu. — Man no visiem šiem negaidītajiem notikumiem galva jau griežas kā karuselī.
— Man radies iespaids, ka Bodenšternam par slepka* vību būtu lielāks prieks. Spriežot pēc dažiem mājieniem] viņš nebūt nešaubījās par to, vienīgi nevēlējās apcietinat slepkavu..'. Nenododiet mani! Sī vaļsirdība var dārgi maksāt.
Mūns pārlaida skatienu telpai.
— Neko neesam aizmirsuši? Ak jā, jāpaziņo Menkupa kundzei, ka viņas aizdomas nav attaisnojušās, toties dāma var tūlīt ievākties dzīvoklī. Bet mums abiem, Deilij, jāņem kājas-pār pleciem un jālaižas uz viesnīcu.
Hoteļa «Četri gadalaiki» dežurējošais administrators mazliet uzlaboja omu — istabas nav nevienam atdotas, tās tikušas bruņotas līdz rītdienas vakaram. Mūns devās uz vannas istabu, Deilijs — pie ledusskapja apmierinat pēkšņi radušos ēstgribu. Pa ceļam viņi ieskatījās hallē,