Rihters mierīgi krāca, izstiepies visā garumā uz ērta, zema atzveltnes krēsla. Kājas viņš bija iekārtojis uz cita Uz grīdas gulēja no rokām izslīdējis atvērts žurnāls. Kreisajā lappusē uzvaroši smaidīja kairinoša tumšmate. Labajā — vēl kārdinošāka gaišmate. Spriežot pēc gulētāja plaši izplestajām rokām, pa miegam viņš apskāva abas uzreiz.
Iznācis no vannas, Mūns ieraudzīja Deiliju stāvam uz pirkstgaliem pie viņu istabas.
— Klusu! — tas čukstēja. — Tur kāds ir! Gaidīju jūs.
Mūns spēji atgrūda durvis. Viņi saskatīja galdam pārliektu muguru rūtainā sporta žaketē. Tas bija tas pats galds, uz kura kopš vakardienas atradās ar Menkupu noslēgtais līgums. Knikšķinādams slēdzi, svešinieks fotografēja tekstu.
— Apgriezties! — Mūns nokomandēja.
— Fredijs Aintelers no «Hamburgas Orākula»! Atvainojiet, laikam vajadzēja stādīties priekšā, izlūgties atļauju un tā tālāk. Taču jūs bijāt aizņemti, bet man maz laika.
Mūna atmiņā zibenīgi pavīdēja kadri. Aintelers pērk kafejnīcā «Vecā mīlestība» tēlnieka un Magdas portretus. «Teātris istabā» — Aintelera sārtā seja, kas redzama aiz kritiķa Helgena masīvā stāva. Aintelers pēc starpbrīža sēž pirmajā rindā netālu no Menkupa. Aintelers aktieru ģērbtuvē sarunājas ar Lovīzi Knoopu.
— Kā jūs te iekļuvāt? — šķietami miermīlīgi apvaicājās Deilijs. — Pa ugunsdzēsības kāpnēm?
— O nē. Man reibst galva no kāpšanas. Stāviet mierīgi! — nezaudēdams laiku, reportieris jau sataisījās fotografēšanai.
— Aizvāciet savu kasti! — Deilijs sadusmojās. — Ci- tādi man būs jāķeras pie bruņotas pašaizsardzības!
— Nekas neiznāks! — reportieris smējās. — Jums muitā atņēma ieročus, esmu labi informēts. Magnusa Menkupa skola — visprecīzākās ziņas no visdrošākiem avotiem! Bet iekļuvu šeit visparastākā ceļā — pa durvīm, no kurām man bija atslēga.
Mūns un Deilijs saskatījās. Tāpat Menkupa kundze vakar gluži kā spoks bija parādījusies uz kabineta sliekšņa. Policijas rūpīgi apsargāts dzīvoklis, pa kuru pastaigājas cilvēki ar savām atslēgām — kaut kas tāds nevienam detektīvrakstniekam nav rādījies pat sapņos!
— Pie mums redakcijā uzzināja, ka izmeklēšana uzticēta komisāram Bodenšternam, — Aintelers sāka stāstīt. — Bijušais naciķis. Izturas diezgan piesardzīgi, bet, cik var nojaust, savus uzskatus nav mainījis. Baidījāmies, ka viņš mēģinās ko noslēpt, tāpēc man uzdeva par katru cenu iekļūt dzīvoklī. Izdibināju, kur dzīvo Menkupa pagaidu kalpone, starp citu, viņa kopš vakardienas slima, un izlūdzos atslēgu … Bodenšterns nolicis pie mājas sargposteni, visi, kas ienāk, pārbaudīti, bet es neesmu uz mutes kritis — uzdevos par automobiļu mazgāšanas līdzekļu firmas aģentu, — viņš smiedamies attaisīja čemodāniņu ar paraugiem. — Sirri nolūkam nācās aplaupīt redakcijas garāžu. Lielākai ticamībai pastāstīju slepenajiem dažas tipiskas komivojažieru anekdotes, un mani ielaida bez ierunām… Esmu pilnīgi jūsu rīcībā. Avīžniekam reizēm vieglāk kaut ko uzost nekā policijai… Sauciet mani par Frediju. Redakcijā visi tā sauc.
— Labi, mēs to pārbaudīsim, — Mūns teica. — Bet tagad pastāstiet — kāpēc vakar visu laiku staigājāt mums pa pēdām?
— Jūs to pamanījāt? — izaicinošo zēnisko pašpaļāvību nomainīja tikpat vaļsirdīgs apmulsums. Sārtenā seja kļuva mazliet sārtāka, ausis tumši pietvīka. — Pirmo reizi mūžā redzēju dzīvu Magnusu Menkupu! Cik nav runāts par viņu mūsu redakcijā! Portretus arī nopirku tikai tādēļ, ka tās viņa draugu ģīmetnes … Bet kā noderēja, it kā būtu nojautis! «Hamburgas Orākuls» iznāk ceturtdienās, bet mēs izlaidām speciālizdevumu. Magnusa
Menkupa fotogrāfija mums bija, Dītera Ballina arī. Viņš taču mūsu ārštata līdzstrādnieks, Lovīzes Knoopas attēlu atradu teātra nodajas arhīvā. Re, kur ir! — viņš izvilka no žaketes iekškabatas salocītu žurnālu.
Pirmo lappusi aizņēma nekrologs. Fotogrāfijā Magnuss Menkups izskatījās stipri jaunāks. Viņš sēdēja pie redakcijas galda un laboja slejas. Fotogrāfs neko nebija slēpis — ne noguruma krunciņas pēc bezmiega nakts, ne pelnu traukam garām nobērtos pelnus. Nākamo lappusi okupēja Fredija Aintelera raksts «Magnusa Menkupa pēdējā dzīves diena». To ilustrēja attēli un zīmējumi. Hamburgas skati. Kafejnīca «Vecā mīlestība». Eksperimentālā teātra skatītāju zāle. Restorāna «Rozārijs» terase. Filipsa Sabiedrības gaismojošais reklāmas tornis. Un beidzot viņa draugu ģīmetnes. Melnbaltajā atveidā Magdas un tēlnieka akvareliskie zīmējumi bija zaudējuši savu spilgtumu. Abiem sejas izskatījās pelēkas.
— Tā ir vislielākā veiksme manā karjerā, — Aintelers jau atkal lielījās. — Vai nav jocīgi? No dzīves aiziet liels cilvēks, bet kāds sīks žurnālistiņš uz tā rēķina iedzīvojas pareģa reputācijā. Kad aizbraucāt uz teātri, sekoju jums. Nopirku no kāda biļeti par dubultu cenu, jutos laimīgs, kad pēc starpbrīža dabūju apsēsties blakus Menkupam. Vai zināt, par ko izprašņāju ģērbtuvē Lovīzi Knoopu? Par Menkupu, viņa paražām, aizraušanos … Arī uz restorānu aizbraucu jums līdzi, tikai jūs nepamanījāt. Iztērēju taksī- tim pēdējo naudu, tāpēc paliku parādā oficiantei…
— Redakcijas darbinieki cienīja Menkupu?
— Tas nav īstais vārds. Menkups prasīja no cilvēkiem tikai vienu — pārliecību. Attiecībā uz pārējo viņš ļāva katram pilnīgu brīvību. Nāc darbā, kad gribi, izmeklējies materiālu, kāds patīk, ja tikai interesants un nodots laikā. Taču citi sūdzējās …
— Par ko?
— Es personīgi nevaru viņus saprast, man tak nav nācies strādāt tiešā viņa vadībā … Pēc Menkupa aiziešanas no galvenā redaktora posteņa daudzi atviegloti uzelpoja … Kā jums to izskaidrot? Viņš bija pārāk nevainojams. Cits dusmās nolamās, bet pēc tam atvainosies vai arī neatvainosies. Tomēr tu jūti, ka viņš tavā priekšā vainīgs … Bet Magnuss Menkups nomāca . ..