— Tas arī jūsējais? — Deilijs norādīja uz rakstu ar nosaukumu «Kas nogalinājis Hamburgas orākulu^;
— Nē, redakcijas raksts. Mēs visi par to esam absolūti pārliecināti. Par spīti Gētes dzejolim, ko savā nekrologā citē Špringera «Die Welt». Varat paskatīties! — viņš pasniedza Deilijam citu avīzi.
Šis nekrologs būtiski atšķīrās no iepriekšējā. Divi milzīgi foto: Menkupa seja restotā policijas mašīnas logā. Mirušais Menkups morgā. No šī raksta dvesa naids: pats nosaukums «Lielais ciniķis, kuram nekas nebija svēts»; apsūdzība musināšanā; zemtekstā apslēptais mājiens, ka Menkups gļēvi aizgājis no dzīves, lai izvairītos no linča tiesas; apgalvojums, ka neviena tiesa nebūtu tādā gadījumā atzinusi par vainīgu taisnīgā sprieduma izpildītājus; šaubas, vai Menkupa dzīslās patiešām tecējušas vienīgi vācu asinis — no kurienes citādi radies tāds cinisks nicinājums pret visu, kas dārgs katram vācietim? Un nobeigumā pat apvainojums zaimošanā — izmantodams savā pirmsnāves vēstulē Gētes dzeju, Menkups ņirgājies par dižo vācu rakstnieku.
— Un tomēr tā ir pašnāvība! — Deilijs sacīja, izklaidīgi pārlasīdams jau pazīstamās rindas. Melnā tipogrāfijas rāmī, trekniem burtiem iespiestā vārsma izskatījās kā epitāfija. Kamēr Mūns pārģērbās, Deilijs iepazīstināja Ainteleru ar pirmītējā dramatiskā pārsteiguma būtību. Lai cik savādi tas izklausītos, reportieris, kurš ar savu pārdabisko ierašanos bija radījis pilnīgi pamatotas aizdomas, pa šīm desmit minūtēm paguva iekarot detektīvu simpātijas. Viņa pašpārliecinātībā, uzstājībā, skaļajos smieklos Deilijs saredzēja kaut ko sev radniecisku.
— Neticu! — Fredijs Aintelers saslējās. — Un nekad neticēšu! Tāds dzīves mīļotājs, un pēkšņi — «Gaidi, tu arī dusēsi drīz», — viņš ar pirkstu norādīja attiecīgo vietu laikrakstā.
— Jūs aizmirsāt neizdziedināmo slimību, — Deilijs atgādināja.
— Tieši tas ir visdīvainākais. Man gan stāstīja, ka Menkups nemēdzis runāt par personiskiem pārdzīvojumiem, bet ka pat draugi nekā nenojauta?! … Kaut ko uzēst! — .viņš pēkšņi nopūtās. — Pēdējo reizi ēdu vakar kafejnīcā — un arī tad diezgan pieticīgi, portretu dēļ vajadzēja būt taupīgam. Bet pēc tam nebija pat laika domāt par ēšanu.
Mūns aizveda viņu virtuvē, kur jau sēdēja Jensens. Ieraudzījis nez no kurienes uzradušos Ainteleru, viņš tikko neaizrijās. Taču pēc dažām minūtēm valdīja jau labvēlīga atmosfēra. Komisāra Bodenšterna dzēlīgais jautājums, vai tik Jensens neabonē «Hamburgas Orākulu», izrādījās gluži vietā. Pret šā žurnāla pārstāvi kriminālasistents izturējās diezgan iecietīgi.
Deilijs pa to laiku nomazgājās zem dušas un apģērbās. Kad viņš pēc ceturtdaļstundas ienāca Baha istabā, visi jau bija sapulcējušies. Izstīdzējis vecītis melnos vizītsvārkos sniedza viņam roku.
— Deilija kungs? Es esmu notārs Efraims Klains. Tikai jūs vēl gaidījām, lai iesāktu.
Klains, vecākais, iztika bez mākslotā svinīguma, pie kura pieturējās dēls. Ilggadīgā prakse bija atstājusi savu zīmogu gan rievainajā sejā, gan intonācijā, gan žestos. Viss bija pilnīgi dabisks, vienīgi šīs profesijas pārstāvim raksturīgs. Klains atplēsa lielu aizzīmogotu aploksni un, izklājis uz galda notariāli apstiprinātās lapas, iesāka nesteidzīgā, padobjā balsī:
— «Man atlicis dzīvot ne visai ilgi. Gulta slimnieku palātā, kur ārstu optimistiskie uzmundrinājumi atgādinās, ka meli pavada cilvēku pat viņa beidzamajās stundās, — nav domāta man. Arī ziedi, kurus atnesuši labi domājoši, bet pasekli cilvēki, nav vajadzīgi. Viņiem puķes nozīmē dzīvības simbolu, bet tam, kas zina savu neizbēgamo galu, — tuvas nāves trīskārt smagu atgādinājumu. Tāpēc gribu aiziet pats — tādā atmosfērā un tādos apstākļos, kur nevar būt izlikšanās un liekulības. Aiziedams atļaujos sev nelielu untumu — notēlot kopā ar saviem draugiem, kuriem pateicos par šo pēdējo pakalpojumu, detektīvu izrādi. Manis uzrakstītajā scenārijā, ko katrs papildinājis ar savu tiesu izdomas, viņiem piešķiutas sekojošas lomas…»
Katrs punkts bija Mūnam un Deilijam labi zināms jau iepriekš. Un tomēr viņi nespēja atbrīvoties no sajūtas, ka sapņo. Nevarēja būt, ka itin viss, kas lika līdz pēdējam sasprindzināt nervus un smadzenes, visi asprātīgi risinātie aizdomu varianti veselas divas nedēļas nogulējuši pie notāra — ar parakstiem un zīmogu apstiprināts šaha uzdevums mašīnrakstā. Vecais notārs monotoni bubināja, bet Mūns un Deilijs no jauna pārdzīvoja vienas diennakts epizodes. Spēles nolikumos ietilpa viss — sākot ar pavīdējušo Magdas ķiršu krāsas žaketi aiz reklāmu staba, beidzot ar cigaretes galu Menkupa pelnu traukā. Visas izdarības, visi lietiskie pierādījumi tika uzskaitīti. Izņemot divus.
— Te nav norādīts, kuram bija jāieslēdz mūs istaba, — Mūns piezīmēja, kad notārs bija beidzis.
— Bez šaubām, pats Menkups, — Ballins apliecināja.
— Es jau stāstīju, ka noteikumi pieļāva zināmu improvizāciju. Jūs, acīm redzot, izrādījāt pārliekas aizdomas par mums, tāpēc viņš parūpējās, lai jūs izolētu.
— Improvizācija? Diez vai? — Tēlnieks, kas bija sameklējis Menkupa atvilktnē amerikāņu pīpju tabaku, izpūta smaržīgu mākoni. Saldā medus smarža krasi kontrastēja ar dzēlīgo toni. — Domāju, tas tika darīts mūsu dēļ. Magnuss gribēja dot mums izdevību iejusties nākamo arestantu lomā.
— Tu esi pārāk saērcinājies, Lerh, lai spriestu objektīvi, — Ballins iebilda.
— Par mums ievāktās izziņas — vai tad tas nav izsmalcināts paņēmiens psihes iedragāšanai?
— Par mani viņš arī ievāca? — Lovīze aši vaicāja.
— Nē, — Deilijs viņu nomierināja.