— Lerham taisnība, — Magda sacīja. — Spēle nemaz nebija tik nevainīga, kā sākumā šķita. Man vēl tagad kļūst nelabi, kad atceros pēdējo pratināšanu. Biju gandrīz pārliecināta, ka mani tūdaļ arestēs. Nezinu, vai Magnuss tieši to gribējis, bet viņš spēlējās ar mums kā kaķis ar pelēm.
— Tagad nav ne īstā vieta, ne īstais laiks diskutēt par viņa raksturu, — Ballins sacīja. — Katrā ziņā noteikumos neparedzētā atvadu vēstule liecina viņam par labu. Ar to Magnuss, rēķinoties ar iespējamām šaubām, neapgāžami skaidri pasvītroja, ka tā bijusi pašnāvība.
— Vai nebūtu bijis vienkāršāk uzrakstīt dažus atvadu vārdus? — Mūns pārsēdās tālāk no tēlnieka. Ja Menkupa kundze neieredzēja lētu cigāru smirdoņu, tad Mūnam dārgas tabakas parfimērijas aromāts šķita īsta sodība.
— Gēte ir viņa mīļākais dzejnieks, — Ballins paraustīja plecus. — Tādos brīžos mēs tiecamies atrast nomierinošu gudrību pie mūsu dižajiem priekštečiem.
— Sajā izrādē galvenā loma tika ierādīta man un Mūnam, — Deilijs pasmīnēja. — Bet ja mēs nebūtu atbraukuši?
— Sis jautājums tika apspriests, — Magda atsaucās.
— Tādā gadījumā Dīters ierosināja ataicināt privātdetektīvus no Bonnas. Bet Magnuss nešaubījās par jūsu piekrišanu.
— Dokumentā nav uzrādīts pašnāvības datums, — savukārt piezīmēja Jensens.
— Tas darīts speciāli. Magnuss baidījās, ka mums nervi neizturēs, — Ballins runāja mierīga komentatora tonī, it kā ārkārtīgi vajadzīgo desmit tūkstošu zaudējums būtu tīrais nieks. — Ideja viņam radās, tikko Lo sāka mēģināt Būhenvaldes kundzes lomu. Pistole, cimdi, atvilktne, ģērbtuve, no kuras ikviens no mums varēja tos paņemt. Viņš tūlīt novērtēja šīs iespējas. Pēc vienas no šīm desmit izrādēm viņš gribēja nošauties, bet, pēc kuras īsti, to mēs iepriekš nezinājām.
— Un jums sliktākā gadījumā nāktos desmit reizes atkārtot spēlē paredzētās izdarības? — Jensens jautāja.
— Jā, tas bija visbriesmīgākais. Vismaz labi, ka viņš atbrīvoja mūs no pārāk ilgas nervozēšanas, — Magda, it kā atbalstu meklējot, palūkojās tēlniekā.
— Tieši tas man vismazāk saprotams, — Lerhs dusmīgi izkratīja pīpi pelnu traukā. — Es pašreiz smēķēju viņa tabaku, skatos, kā Klaina kungs izņem no portfeļa papildinājumu testamentam un cenšos kaut ko sajēgt. Magnuss uzskatīja mūs par atkritējiem, vismaz mani un Magdu, un, ja jau pasvieda mums desmit tūkstošus, tad ne par velti. Par to mums vajadzēja pamatīgi pamocīties. Tad kāpēc viņš pēkšņi kļuva tik labiņš un apžēloja mūs, aiziedams no dzīves pašā pirmajā vakarā? … Mums laiks iet, Magda! Te mums vairs nav ko darīt.
Tēlnieks piecēlās, bet notārs aizkavēja viņu ar oficiālu žestu.
— Mans pienākums nolasīt jūsu klātbūtnē testamenta papildinājumu.
— Tas mums labi zināms, Klaina kungs, — Magda skumji sacīja. — Ja kāds no mums pirms termiņa atklās patiesību izmeklēšanas iestādēm, mūs visus izslēgs no mantošanas tiesībām.
— Pilnīgi pareizi, — notārs pamāja. — Papildinājums beidzas ar sekojošu formulu: «Tādā gadījumā spēkā stājas otrs testamenta papildinājums.»
— Vēl viens? — Ballins izbrīnā izdvesa.
— Varbūt vismaz šoreiz veiksies, — Magda nomurmināja.
— Tātad … lasu: «Manis iecerētajai detektīvspelei bija arī otrs nolūks. Tā ir manu draugu pārbaude. Labi apzinādamies, cik tas nežēlīgi, tomēr darīju to tīšuprāt, lai pārbaudītu viņu īstās jūtas. Izturēt veselu nedēļu šo morālo spīdzināšanu var tikai tas, kura draudzīgas jutas pret mani galvenokārt nosaka materiālās intereses. Tāpēc tam, kas atklās patiesību, novēlu visu pamattestamenta trešajā punktā paredzēto summu, tas ir, četrdesmittūk- stoš marku. Ja mana orākula reputācija atbilst īstenībai, tad varu pareģot, ka šis cilvēks būs Lovīze Knoopa, jo viņa vienīgā mani patiešām mīlēja.»
iestājās klusums. Lovīze, paķērusi no galda notariālo aktu, aizklāja ar to seju, droši vien pati nesaprazdama, ko dara. Deilijs atcerējās — uz mata tāpat pēc izrādes viņa Ballina mašīnā bija aizslēpusies aiz neļķu pušķa, lai izraudātos. Toreiz likās, ka viņa smejas. Bet viņa raudāja — toreiz un tagad.
— Svētās laimes asarasl — Ballina seja atgādināja tumšsarkaniem pavedieniem cauraustu baltu linu drānu. — Apsveicu, Lo! Tu izrādījies gudrāka par mums visiem.
— Kas? — Lovīze jautāja caur asarām.
— Dīters apsveic tevi, — Magda pieliecās tuvāk un noglaudīja viņas nespēkā nokārušos roku. — Mēs arī! Man nav žēl, pat tāds kā gandarījums — vismaz vienu no mums Magnuss pa īstam mīlējis.
— Savstarpēji, — tēlnieks pasmaidīja. — Kā bērnu pasaciņā: alkatīgās māsas saņem pigu, bet pašaizliedzīgā pelnrušķīte — princi un visu valsti piedevām.
Lovīze noslaucīja asaras mutautā, ko notārs bija viņai pasniedzis ar profesionāli līdzjūtīgu žestu. Kabatlakats bija nevainojami tīrs, domāts ne jau paša vajadzībām, bet klientiem. Testamenta paziņošanas laikā tie gandrīz vienmēr raudāja. Laimes apietie no īstām bēdām, mantojumu dabūjušie — aiz priekiem, kas ārējās pieklājības pēc tika apslacīti sēru asarām.
Lovīze atdeva mutautu, pieglauda matus un bez jebkādas izteiksmes pateica:
— Paldies par apsveikumiem, bet es atsakos.
— Lo, tu esi prātu zaudējusi! — Magda iesaucās.
— Apdomā, ko dari, — Ballins centās izlikties mierīgs.
— Tu labi zini, kāds mums visiem trim kritisks stāvoklis. Tavā vietā es noteikti paņemtu naudu — ja ne sev, tad lai palīdzētu draugiem.
— Draugiem? Magnusa draugiem es palīdzētu. Bet jums? — Lovīze to izkliedza un tūdaļ sabruka. — Es atsakos, Klaina kungs!
— Nesteidzieties. Jūsu rīcībā nedēļa pārdomām, — notārs automātiski pateica, bet pats jau iebāza roku portfelī.