— Paldies, bet es esmu izšķīrusies. Galīgi! — Lovīze saplēsa dokumentu, ar kuru nupat bija aizklājusi saraudātās acis. Iemeta driskas pelnu traukā un ar dziļu nopūtu atslīga pret atzveltni.
Zvanīja tālrunis — asi, spalgi un tai pašā laikā neizsakāmi ikdienišķi pēc tikko notikušās scēnas. Jensens, nenolaizdams acis no Lovīzes, kura pēkšņi it kā kļuvusi skaistāka, paņēma klausuli. Izrādījās, ka no morga zvana dakteris Krauze.
— Līķa apskates rezultāti, — Jensens paziņoja. — Metastāzes. Krauze gan nav speciālists, bet pat viņš pārliecināts, ka operācija neko vairs neglābtu.
— Tātad lieliski, — Ballins piecēlās. — Pēc tam kad izmeklēšanas orgāni un augsti godājamā prese, — viņš pamirkšķināja Ainteleram, — pārliecinājušies, ka neviens no mums nav nošāvis Menkupu, pēc sentimentālas melodrāmas, ko mums uz atvadām teicami notēloja Lovīze Knoopa, mēs beidzot varam iet. Jāatzīst — ne bez atvieglojuma. Dzīvais Magnuss nomāca, mirušais — vēl vairāk.
— Brīdi uzmanības! — notārs izvilka no portfeļa jaunu dokumentu. — Paredzēdams, ka Lovīze Knoopa atteiksies no mantojuma, Magnuss Menkups sastādījis trešo papildinājumu.
— Trešo? Interesanti! — tēlnieks jau ceļā uz durvīm atgriezās. — Paskatīsimies, ko lielais acu apmānītājs izvilks šoreiz no savas žults!
— Cvikava kungs, jūs mani atvainosiet, ja pateikšu kaut ko, kas neietilpst manos oficiālajos pienākumos, — notārs dažas reizes piesita pie galda. — Kas attiecas uz žulti, tad nelaiķis salīdzinājumā ar jums bija īsts eņģelis, — viņš sirdīgi ieklepojās. — Stājos pie teksta lasīšanas: «Paredzēdams mantinieka atteikšanos, lūdzu notariālo firmu «Klains un dēls» izlietot četrdesmit tūkstošus marku sekojoši. Desmit tūkstošus izmaksāt Lovīzei Knoopai, dzimušai 1931. gadā, bez atsacīšanās tiesībām, trīsdesmit tūkstošus novēlu sava drauga deputāta Ferdinanda Grundega nāves apstākļu izmeklēšanai, no tiem desmit Vtū.k- stošus pazīstamajiem amerikāņu detektīviem Semjuelam Mūnam un Kristoforam Deilijam saskaņā ar iepriekš izgatavotu jaunu līgumu. Atlikušos divdesmit tūkstošus piešķiru kā apbalvojumu par Grundega slepkavas apcietināšanu. Manā rīcībā esošie fakti neļauj šaubīties, ka tā bijusi slepkavība ar iepriekšēju nodomu.»
— Grundegs nogalināts? — Ballins neskanīgi pārjautāja. — Tā nav taisnība!
Viņš atstāja istabu, vēl- aizvien neticīgi purinādams galvu. Tēlnieks un Magda sekoja pa pēdām. Palika vienīgi Lovīze. Viņa skatījās uz gleznu — lielu, melnu tukšumu tumšsarkanajā sienā. Parastam vērotājam tā varēja būt vienaldzīga. Bet šobrīd, aplūkodams audeklu kopā ar Lovīzi, Mūns ieraudzīja vairāk nekā vakar. Pie krusta piekalto prometeju cīņa ar ļaunumu nebūt nenorisinājās melnā tumsā. Pāri kaujas laukam ausa zilā cerību debess, jo ikviens cīnītājs tuvināja uzvaras stundu pat ar savu nāvi. Hamļmrgas orākula īstenais testaments karājās pie sienas. Kas to nesaprata, bija akls.
ceļinieka nakts dziesma
Viss atkarīgs no rakursa. Ļauno lietuvēnu var nofotografēt tā, ka viņš izskatīsies kā apburoša nāra, un ari otrādi. No velnu kārtas eņģeļu kārtā iekļuvušie hitlerieši to sauc par vēsturiskas taisnības atjaunošanu, visi pārējie — par neonacismu.
MAGNUSS MENKUPS
Fredijs Aintelers runāja pa telefonu ar redakciju, pie tam jau desmit minūtes. Pa šo laiku netika pārmīts neviens vārds. Deilijs soļoja pa istabu, apstādamies te pie loga, te pie gleznas. Mūns, iegrimis domās, pirkstos grozīja aizzīmogotu, brūnā iesaiņošanas papīrā ievīstītu priekšmetu, ko aizejot bija atstājis notārs. Lovīze skatījās Aintelera atnestos laikrakstus. Beidzot Fredijs nolika klausuli.
— Baidos, ka šī negaidītā sensācija novedīs mūsu galveno redaktoru trako mājā, — viņš teica. — Jau bija salikts materiāls kārtējam numuram. Tagad vajadzēs mest atpakaļ burtliča kastē.
— Jā, kļūmīga situācija, — Mūns nostiepa.
— Es jūs netraucēju? — Lovīze kautri vaicāja.
— It nemaz, — Deilijs atteica. — Tieši otrādi, gribēju vēl par šo to apspriesties ar jums.
— Tātad es drīkstu palikt, — Lovīze nopriecājās, klusi piebilzdama: — Man taču nav kur iet.
— Ja vien Menkupa kundze nesabojās mums šo prieku, — Deilijs pasmīnēja, bet tūdaļ pārgāja uz nopietnu toni. — Kā jūs varējāt piekrist šai spēlei? Pārējos es vēl saprotu, viņiem svarīgākais bija nauda.
— Man tās vajadzēja ne mazāk, — Lovīze skumji pasmaidīja. — Bet, kā redzējāt, atkal nevarēju sevi pievārēt, lai gan tas būtu mans vienīgais glābiņš … Jau pašā sākumā uzskatīju, ka Magnusa detektīvrēbuss ir pārāk šaušalīga rotaļa. Ja galu galā tomēr piekritu, tad vienīgi tādēļ, ka Magnuss pakļāva mani savai gribai. Viņš prata to darīt. Vienkārši pateica: «Lo, man tas ir ļoti svarīgi,» — un es piekāpos.
— Jūs sacījāt — šaušalīga? — Mūns viņu pārtrauca. — Drīzāk dīvaina. Pūlējos sagudrot pārliecinošu, viņa raksturam atbilstošu motīvu. Vai patiešām spīdoša de- tektīvautora godkāre, kura vainagotos lauriem vismaz pēc nāves? Ja tas tā būtu, es viņu vairs necienītu. Te ieguldīts kaut kas lielāks. Varbūt viltotu draugu atšķirošana no īstiem? Bet, pēc visa spriežot, Menkups jau iepriekš paredzēja, ka jūs vienīgā būsiet viņa piemiņas cienīga. Tad kāda velna pēc viņam, ironiskajam Prometejam, bija vajadzīga šī, lai gan spīdoši iecerētā, 'bet būtībā tomēr sīkumainā pārbaude?
— Nezinu, — Lovīze atkal skatījās uz gleznu, it kā gaidīdama no tās atklāsmi. — Reizēm man šķita, ka saprotu viņu līdz galam. Bet tagad it nekā vairs nesaprotu. Un arī negribu ne par ko domāt. Gribētos vienkārši pasēdēt šajā istabā pusstundiņu, pēdējo pusstundiņu.
— Man kaut kas cits prātā, — Fredijs pacēla galvu no bloknota, kurā pierakstīja pēdējo notikumu atskaiti. — Vakar man bija iespēja novērot viņu veselas piecas stundas, pie tam mazliet citādām acīm, nekā jūs to darījāt. Lovīzi traucēja apziņa, ka Menkups gatavs padarīt sev galu. Jūs — viņam draudošās briesmas, kuru dēļ Menkups it kā aicināja jūs talkā. Mani nekas netraucēja. Viņš bija tiešām jautrs, nevis izlikās tāds.