Dzīvoklī atskanēja troksnis, pie tam tik spēcīgs, ka to nespēja noklusināt pat durvju biezais apsitums. Atgriezās Jensens, kas bija atlaidis Rihteru un lejā dežurējošos detektīvus.
— Ieradusies Menkupa kundze? — Deilijs smīnēja.
— Pagaidām tikai viņas gars — ekspreši, kuriem uzdots aizvest uz noliktavu visu šo krāsaino modernismu. Un kopā ar tiem viņas sulainis … Man tāds iespaids, ka esmu jau kaut kur dzirdējis līdzīgu balsi, — Jensens domīgi piemetināja.
Mūns pavēra durvis. Divi muskuļaini zeļļi izstiepa no Ballina istabas balto spoguļgaldu. Pie gaiteņa sienas pieslieta, vientuļi stāvēja no tēlnieka istabas iznestā glezna. Pati telpa jau bija tukša. Tajā bija palicis vienīgi dīvāns un skulptūras, kuras krāvēji steigā sameta maisā. Visu dzīvokli tricināja pārbīdīto mēbeļu un dipošu soļu troksnis.
Mūns klusītēm pievēra durvis.
— Kur mēs apstājāmies? — viņš vaicāja.
— Runājām par Menkupa kundzi, — Deilijs teica.
— Laikmetīgums tiks ar kaunu izdzīts, visur novietos smagnējus līkkājainus krēslus, ozolkoka bufetes ar Mei- senes servīzēm, un šajā viņai īsti piemērotajā ierāmējumā Līzelote fon Vincelbaha uzņems tikpat cienījamus viesus.
— Varbūt viņš tieši to gribēja, — Lovīze it kā atcerējās kaut ko. — Gribēja, lai viņu atsauktu atmiņā nevis mantas, bet domas.
— Starp citu, Lovīze nupat pastāstīja — no visiem Menkupa draugiem viņa sieva pa īstam ieredzējusi vienīgi Grundegu. Bet es, jāatzīstas, izfantazēju, ka viņai bijis romāns ar Ballinu, kurš tieši šai sakarā tiek šantažēts.
— Nekas tamlīdzīgs, — Lovīze papurināja galvu.
— Dīteru viņa ciest nevarēja. Allaž brīnījās, kāpēc Magnuss draudzējas ar viņu, sevišķi pēc drauga Grundega nāves.
— Vai Menkups jums kādreiz teicis, ka uzskata to par slepkavību? — Mūns jautāja.
— Nekad. Bet tāpat bija ar viņa paša slimību, tāpēc mani tas nepārsteidz. Vēl pirms divām nedēļām mums nebija ne jausmas, ka viņš nolemts nāvei. Izturējās tā, it
kā nekas nebūtu noticis. Kāda tam vajadzīga vīrišķība! Pareizi, tagad atcerējos! Reiz, kad palikām divatā, Magnuss ierunājās par Grundegu …
— Un ko viņš teica?
— Ka oficiālā izmeklēšana esot patiesības slēpšanai. Tad atnāca Dīters, un Magnuss vairs nepieskārās šai tēmai.
— Es arī pētīju šo notikumu, — Aintelers atzinās.
— Ne jau redakcijas uzdevumā, toreiz vēl nestrādāju «Hamburgas Orākulā». Daudz kas ir neskaidrs. Rolroisa šoferis pēc liecības nodošanas pazuda bez vēsts. Žurnālisti centās viņu sameklēt, bet nesekmīgi.
— Viens kriminālists, starp citu, ar starptautisku vārdu, nācis pie slēdziena, ka nāvē vainojama gāze, kas, iedarbojoties uz Grundega slimo sirdi, novedusi pie acumirklīga kolapsa. Bez tam viņš domāja, ka aizsargstikli bijuši īpaši sabojāti, lai Grundegs, juzdams nosmakšanu, nevarētu tos attaisīt, — pastāstīja Jensens.
— Pie mums kāds nācis pie tāda slēdziena? — Aintelers neticīgi vaicāja. — Pirmā dzirdēšana.
— Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Lasīju par to viņu presē.
— Tātad jūs lasāt komunistiskas avīzes? — Aintelers pasmaidīja. — Ja uzzinās Bodenšterns, jums atkal pārmetīs disciplīnas pārkāpumu un šoreiz droši vien pārcels par satiksmes regulētāju.
Jensens nosarka.
— Komisārs laikam arī pats pašķirsta progresīvus izdevumus, tā sakot, lai iepazītos ar ienaidnieka ļaunprātīgajiem nodomiem, — Deilijs piezīmēja.
— Bodenšterns? Nemūžam! Ne par kādu naudu! — Jensens izteiksmīgi pavēcināja roku. — Viņam kļūst nelabi, ja pat iztālēm redz tādu grāmatu.
— Viņš taču labi pazīst Ballinu, — Deilijs iebilda.
— Visiem noprasīja uzvārdu un nodarbošanos, bet viņu tūlīt nosauca par Ballina kungu un pat zināja, ka viņš ir rakstnieks.
— Manī tas arī rada izbrīnu, — Jensens piekrita.
— Bet varu jums apliecināt, ka Ballina grāmatām ar šo pazīšanos nav nekā kopēja.
— Varbūt redzējis viņa fotoattēlus, — Deilijs teica.
— Neaizmirstiet, ka Dīters ir dokumentālists, nevis populāru romānu autors. Pat viņa vārds zināms tikai šauram lasītāju pulkam, — Lovīze izskaidroja.
— Pagaidiet! — Jensens atcerējās. — Pratinašanas laikā Ballins pieminēja preses konferenci, kurā saticies ar Bodenšternu.
— Manuprāt, tie ir meli. — Deilijs domīgi paberzēja pieri. — Noklausījos šo sarunu pa paralēlo telefonu. Paldies, ka atgādinājāt. Jā, tie, bez šaubām, meli. Citādi Bodenšterns nebūtu tik kategoriski apgalvojis, ka nekad mūžā līdz šim nav redzējis Ballinu.
— Tiešām, no kurienes komisārs to varētu pazīt? — Fredijs sasprindzināti domāja. — Mani tas sevišķi interesē. Nesen redakcijas uzdevumā noskaidroju, vai Ballins nepieder pie pazīstamās hamburdziešu dzimtas. Vēlāk nodaļas vadītājs atzinās, ka uzdevums man dots pēc Menkupa lūguma.
— Jūs velti tērējat laiku, — Lovīze teica. — Dīters ir tīrasinīgs Ballins, tikai no Silēzijas atzarojuma, varbūt tādēļ radi izturas pret viņu tik nicīgi.
— Tur jau tas joks, ka ne. Es visu izdibināju, — Fredijs lielījās. — Runāju gandrīz ar visiem ģimenes locekļiem, uzdodamies par ģenealoģiskā institūta līdzstrādnieku. Viņiem par tādu Dīteru Ballinu nav ne jausmas. Bet Silēzijas atzarojums vispār neeksistē.
— Vai dzirdat? — Deilijs pievērsās Mūnam.
— Tikai ar vienu ausi, — tas noņurdēja.
— Kas tad noslogo jūsu unikālās smadzenes, šef? — Deilijs smaidīja.