— Liekas, kāds no jums pieminēja Gētes dzejoli? — viņa atguvusies pēkšņi jautāja.
— Jā, «Ceļinieka nakts dziesmu»! Tas taču nodrukāts laikrakstā, ko nupat izskatījāt, — Fredijs aizrādīja.
— Neredzēju nevienu burtu, — Lovīze mulsi atzinās. ■— Šis te, melnajā rāmī?
Viņa skaļi nolasīja:
Miers kalniem pāri līst. Galotnēs vāri vējš tikko trīs, Pamazām aizmieg zari, Mežā klus putnu bari. Gaidi, tu ari Dusēsi drīz.
— Kalniem pāri? — Deilijs iesaucās. — Nevis pakalniem? Tur taču bija citādi! Vai nu tā ir drukas kļūda, vai arī…
— Tūlīt var redzēt, ka neesat vācietis, — Lovīze pasmaidīja. — Pie mums šis Gētes dzejolis pazīstams katram labāk par tēvreizi. Drukas kļūda avīzē pilnīgi izslēgta.
— Parādiet lapiņu! — Deilijs palūdza Jensenam. Bet tas jau bija pats izvilcis no portfeļa aktu vākus ar lietiskiem pierādījumiem.
— Biju to jau agrāk ievērojis, — viņš atzinās. — Bet vakar vēl nezināju, ka Gēte ir Menkupa mīļākais rakstnieks. Un tad vēl nodomāju, ka mirkli pirms nāves, kad acu priekšā aizjoņo visa tava dzīve, var arī kļūdīties.
— Tikai ne Magnuss! — Lovīze papurināja galvu. — Parādiet man!
Viņa ilgi skatījās uz sešām ar rakstāmmašīnu nodrukātām rindiņām, tad skaļi izlasīja pirmo:
— «Miers pakalniem pāri līst» … Magnuss nevarēja to rakstīt! Nevarēja!
— Uzgaidiet! Apstājieties! — Mūns kā dzelts pieskrēja klāt ekspresim, kas patlaban nesa ārā rakstāmmašīnu. Tad paķēra no izmētātās papīru kaudzes tīru loksni un, novietojis rakstāmmašīnu uz ceļiem, ātri uzsita dažus nesakarīgus vārdus.
— Paskatieties! — Viņš salīdzināja abas lapas.
Deilijs uzmeta paviršu skatienu un — sastinga ar atplestu muti. Rakstāmmašīnā ieliktā lenta bija jau krietni nodilusi no ilgas lietošanas. Mūna uzrakstītie burti iznāca gandrīz vai pelēki. Toties rindas lapiņā, ko Bodenšterns bija uzskatījis par Menkupa atvadu vēstuli, — skaidras, melnas, treknas, kādas mēdz būt, rakstot ar jaunu lentu.
— Nu, un vēl kas? — Mūns klusi smējās.
Otro starpību pirmais pamanīja Jensens. Menkupa rakstāmmašīnai saķērās daži burti, lietiskiem pierādījumiem pievienotajā tekstā šo defektu nevarēja manīt.
— Tad tāpēc nolādētais dzejolis nedeva man miera! Pat sapņos! — Mūns nodrebinādamies atcerējās savus nakts murgus.
— Vai tad es neteicu, ka Menkups nogalināts! — Fredijs metās pie telefona.
— Bet kurš to izdarījis? — Lovīze klusi jautāja.
— Cilvēks, kas slikti zināja Gēti, toties lieliski zināja par detektīvspēli. Par tādu ideālu alibi jebkurš slepkava labprāt atdotu pusmūža. Konkrētāk — viens no jums četriem!
— Uz mani arī krīt aizdomas? — Lovīze pārlaida bezpalīdzīgu skatienu tukšajai istabai. Nebija vairs ne rakstāmgalda, ne darba krēsla, nebija viņai vienīgai redzamais, pār galdu nolīkušais stāvs, pie kura viņa visu laiku griezās pēc atbalsta.
— Muļķības! — Mūns attrauca. — Ja jau Hamburgas orākuls, kas zināja un paredzēja visu, uzskatīja jūs par īstu draugu, tad man atliek tikai atkārtot Menkupa vārdus: «Iespējams, viņa vairāk vērta par mums visiem …» Pie velna sentimentus, jāķeras pie darba, kamēr fon Vincelbaha kundze nav mūs izlikusi uz ielas.
— Bet Magnuss patiešām bija nodomājis izdarīt pašnāvību! — Lovīze apjuka.
— Pirms divām nedēļām, kad iecerēja šo spēli. Bet kopš vakardienas, manuprāt, daudz kas mainījies. Domāju, arī notāru viņš izsauca naktī, lai jūsu klātbūtnē iznīcinātu «spēles noteikumus», kas deva slepkavam iespēju palikt ārpus aizdomām.
— Jūs ticat tam, ka Magnusam tiešām radušās cerības?
— To mēs tūdaļ uzzināsim, — Mūns jau plēsa nost notāra nodotās paciņas iesaiņojumu. — Ja viņš vispār kaut ko rakstījis par savu slimību, tad ar ko gan citu varētu būt vaļsirdīgs, ja ne ar dienasgrāmatu?
— Tātad uz dienasgrāmatu attiecās jūsu vārdi, ka laiks ķerties pie darba? — tikai tagad Deilijs apjēdza. — Bet es jau baidījos, ka būs jāmeklē pa visu Harnburgu Ballina kungs un Cvikavu laulātais pāris. Starp citu, tas izskatās pēc tēlnieka. Viņš ienīda Menkupu, tas atmaksāja viņam ar to pašu … Dodiet šurp! — Deilijs pāršķirstīja vienkāršos kalikona vākos iesieto kladi, tad ielika rokās Lovīzei. — Manas vācu valodas zināšanas laikam nepietiks, bez tam uz gotu burtiem varu ne tikai paklupt, bet pat kaklu nolauzt.
— Nespēju! — Lovīze strauji atstūma dienasgrāmatu. — Viņa slēptās domas! Man tā liekas zaimošana.
— Bet viņš tieši jums uzticēja savas domas.
— Vienalga … Lai lasa Jensena kungs, ja uzskatāt par nepieciešamu. V..^
— Dodiet labāk man! — Fredijs, beidzis telefona sarunu, paņēma burtnīcu. — Sāksim ar beigām?
— Jā! Visvairāk mani interesē vakardienas ieraksts, — Mūns pamāja. — Paskatieties, vai tur nav kāds norādījums.
— Sī te aploksne nupat izkrita no dienasgrainatas, — Deilijs mudīgi pacēla to.
Vēstule bija bez rakstītāja adreses, Menkupa adrese — mašīnrakstā. Arī vēstule — mašīnrakstā. Teksts skanēja šādi:
«Iespējams, ka tuvākajās dienās atvēršu Jums acis par Dīteru Ballinu, kuru uzskatāt par savu draugu. Man zināmi viņa agrākās un gluži nesenās biogrāfijas fakti, par kuriem cits ar prieku atdotu ne tikai manis pieprasīto, visai pieticīgo summu (10 000 marku), bet pusi dzīves.
Ja viņš nesamaksās noteiktajā laikā, esmu gatavs pārdot Jums šīs ziņas par to pašu summu. Paziņojiet, kur un kad varam satikties.
Pastkaste 1567»
— Apskatieties zīmogu! — Mūns skubināja. — Kad vēstule nosūtīta?
— Pirms četrām dienām.
— Dienasgrāmatā jābūt kādam ierakstam, kas attiecas uz šo vēstuli, — Deilijs teica. — Uzšķiriet attiecīgo datumu!
— Nekā nav, — Fredijs acīm pārskrēja lappusi. — Va velns! Tomēr atradu! Tikai pāris rindu … «Šantāžista vēstule. Runāju ar Dīteru. Viņš apgalvo, ka mani kāds izjoko. Pats tādu vēstuli neesot saņēmis.» — Fredijs mehāniski lapoja tālāk. — Te vēl viena vēstule! — Viņš parādīja gaiši zilu loksni ar iespiestiem zelta burtiem augšmalā.