— «Hotel Carlton, Madrid», — Deilijs izlasīja pāri viņa plecam. — Vēstule arī spāņu valodā. Jensen, nekavējoties jāsadabū tulks.
— Es māku šo valodu, — Fredijs atsaucās. — Protams, daudz vājāk par Menkupu, bet, cerams, tomēr sapratīšu.
— Nu tad ātrāk! — Mūns nepacietīgi mudināja.
— Vispirms man pašam jāizburto. — Fredijs uzmanīgi izpētīja tekstu, dažas reizes nolamājās, tad paziņoja:
— Divus vārdus nesapratu, bet tas ir medicīnisks termins, tāpēc būtībā neko neizmaina. — Viņš aši ierakstīja tulkojumu bloknotā un pasniedza Jensenam. — Lasiet pats, bet es skrienu pie telefona. Ja mūsu redaktors jau dabūjis infarktu, viņš tūlīt atžirgs.
Vēstuli, kas tik ļoti uzbudināja reportieri, bija rakstījis kāds profesors Kontisola.
Dārgais Menkupa kungsl
Kopš Jūsu apciemojuma pagājuši turpat divi gadi. Ar nožēlu uzzināju vēlāk no avTzēm, ka pie manas mājas Jūs sagaidījusi policija, lai apcietinātu. Spānietis būdams, jūtos neērti. Bet Jūs droši vien jau pats manījāt atšķirību starp mūsu valdību, kas izdeva Jūs Rietumvācijas varas iestādēm, un spāņu tautu. Rakstu ne jau līdzjūtības apliecināšanai. Ja neizdarīju to nekavējoties, tad vēl jo vairāk nevietā tādas novēlojušās emocijas tagad. Varu iepriecināt Jūs ar jaunumu, kas vērts daudz vairāk par vissirsnīgāko līdzjūtību. Jau toreiz pēc rūpīgas apskates un rentge- nogrammu izpētīšanas devu Jums zināmu cerību. Apsolīt Jums dzīvību nevarēju, jo mani izmēģinājumi nebija vēl beigušies. Tagad varu Jums paziņot, ka astoņu gadu pūliņu rezultātā man izdevies iegūt izotopu serumu, kas ļaus Jums nodzīvot vēl desmit gadus, varbūt pat vairāk. Sešus mēnešus ilgo veseļošanās kursu Jūs iziesiet manā privātajā klīnikā Valensijas apkaimē. Iepriekš brīdinu, tas izmaksās krietni dārgi. Diemžēl izmēģinājumi atņēmuši man veselu bagātību. Būs tikai taisnīgi, ja daļu savu izdevumu uzvelšu nākamo pacientu pleciem. Pie tam dzīvība ir tāda vērtība, par kuru arī Jūs, acīm redzot, labprāt atdotu itin visu. Sajās dienās izlidoju uz Parīzi, lai piedalītos onkologu starptautiskajā simpozijā, kur iepazīstināšu kolēģus ar savu atklājumu. Pa ceļam speciāli iegriezīšos Hamburgā tikties ar Jums personiski un norunāt visu sīkumos.
Pilnigi Jūsu ricibā
profesors Manuels Kontisola
— Tad tāpēc mūsu Fredijs kā pielipis pie tālruņa! — Deilijs priecīgi iesmējās. — Viss apstiprinās. Mēs tuvojamies mērķim… Jensen, palasiet dienasgrāmatu, sākot no tās vietas, kur izkrita vēstule. V^r .
— Atļaujiet man vispirms atvilkt elpu, — Jensens izlūdzās, — neesmu vēl atjēdzies no pārsteiguma. Tagad tieši deviņi, bet es te atrodos jau kopš pusvieniem naktī…
— Un kas par to? — Mūns norūca. — Es tupu šajā dzīvoklī mazliet ilgāk, tomēr neuzskatu par nepieciešamu to īpaši protokolēt.
— Jā, tagad mēs jau esam spējīgi jokot, — Jensens pakratīja galvu, — Bet atcerieties, kādi traki līčloči bija jāpiedzīvo šajās astoņās stundās. Vispirms pašnāvība, tad mana hipotēze, vēlāk pēc kārtas turējām aizdomās Menkupa kundzi, Magdu Štrēlicu, Dīteru Ballinu, Lerhu Cvikavu un beigās pat Lovīzi. Mazliet vēlāk mūs kā ar aukstu šalti atvēsināja notariāli apliecināta pašnāvība, bet tagad atkal applaucēja …
— Vai beidzot lasīsiet vai ne? — Deilijs atgādināja.
— Dodiet man! — nometis klausuli, Fredijs izrāva kladi. — Vai varat iedomāties, es taču personīgi pazīstu šo profesoru. Tikai aizvakar intervēju viņu. Kontisola apmeties hotelī «Četri gadalaiki».
— Kas jums pie viņa bija meklējams? Jūs taču esat kriminālhronikas nodaļas līdzstrādnieks.
— Toties vienīgais, kas puslīdz prot spāņu valodu. Ar spāniski runājošiem viesiem parasti tikās pats Menkups, tādēļ redakcijā iztika bez īpaša valodas zinātāja… Beidzu, beidzu! Jau lasu! … Jā, aizmirsu pateikt, intervija ievietota mūsu speciālizlaidumā. Gribējām dot kārtējā numurā, bet vajadzēja uz ātru roku aizpildīt šo. Veseli divi materiāli vienā dienā — tāda veiksme gadās pirmoreiz mūžā!
— Pietiek! — Deilijs, pacietību zaudējis, nodeva dienasgrāmatu Jensenam: — Lasiet! Tikai ātrāk un atšķirībā no Fredija bez pļāpāšanas un emocijām!
— Centīšos, — Jensens ātri tulkoja: — «Vēstule no profesora Kontisolas, gaidīju to divus gadus. Vai tiešām man dāvāta dzīvība? Negribas pat ticēt!» … Tālāk nekā ievērības cienīga, — Jensens izlaida puslappusi. — Lūk, ieraksts ar aizvakardienas datumu: «Tikko biju pie profesora. Viesnīca «Četri gadalaiki», istabas numurs 227! Šo skaitli un viesnīcas vārdu es ierakstītu pasē, ieviesdams īpašu aili — otrreizējās dzimšanas vieta un laiks. Pēc mēneša braucu uz Spāniju, tad pusgads klīnikā — un atkal Hamburga, atkal žurnāla redakcija, atkal dzīve!» …
Nākamais ieraksts! — Jensens, sataisījies lasīt, pēkšņi apklusa.
— Kas ir? — Mūns dobji jautāja. — Kaut kas par Ballinu?
— Uzminējātl Klausieties! … «Nenoturējos aiz priekiem, pastāstīju Dīteram. Viņš teica, ka velti nodoties optimistiskām ilūzijām. Mans spāņu ārsts, pēc viņa domām, esot vienkārši krāpnieks. Dīters apgalvo, ka uz Minhenes speciālista spriedumu var absolūti paļauties, līdz šim, pareģodams neizdziedināmiem pacientiem maksimāli atlikušo dzīvotlaiku, profesors ne reizi neesot kļūdījies. Izlikos noticējis Dīteram. Vēl šodien jāizbeidz šī idiotiskā detektīv- spēle. Zvanīju Klainam. Nav mājās. Noteikti jāsatiekas ar viņu vistuvākajā laikā.»
— Viss skaidrs! — Mūns piecēlās.
— Uzgaidiet! Atlicis vēl viens — pēdējais ieraksts. Ar vakardienas datumu!… «Pārlasīju pa trešam lāgam «Ģenerāļu sazvērestību». Patiešām dokumentāla grāmata. Bet visautentiskāko faktu pārsteidzošais daudzums neattaisno nepareizu dzejoļu citēšanu, it īpaši, ja tie pieder Gētem. Rakstniekam — un Dīters taču sevi uzskata par tādu — tas ir nepiedodami. Es personiski protu visu Gēti no galvas, bet, ja nezinātu, drīzāk pāršķirstītu viņa divdesmit sējumus no pirmā līdz beidzamajam burtam nekā atļautos viņu nepareizi citēt.»… Viss, tālāk balts papīrs! — Jensens aizcirta kladi. — Palūkosimies, kādu dziesmiņu dziedās Bodenšterns, kad uzrādīšu šo būtisko pielikumu pie pašnāvnieka atvadu vēstules.