— Es laikam būtu varējis iztikt bez šī papildinājuma, — Mūns teica, — dzejolis bija pats par sevi pietiekami daiļrunīgs … — viņš pagriezās pret Lovīzi un tikai tagad pamanīja, ka jaunā sieviete gul. — Mostieties!
— Biju aizmigusi, — viņa pārlaida izbrīnījušos skatienu gluži tukšajai telpai. — Aiznesa? Visu? Bet kur tad manuskripti?
— Nolikām uz palodzes, — Jensens teica.
Lovīze atviegloti nopūtās, izberzēja acis, tad vainīgi paskaidroja: — Piedodiet… Visu nakti negulēju… Pagājušo arī… Tā baidījos … Cerēju līdz pēdējam brīdim … Gadās taču brīnumi… Nule redzēju Magnusu sapnī… Dzīvu … Viņš mani izzoboja … Teica, ka nemaz neesot nomiris, ka visu to esmu tikai nosapņojusi… Ka vēl dzīvos ilgi, ilgi… V ,.
— Tā varēja būt īstenība! Tieši tāpēc viņu nogalināja.— Mūns paskatījās zilajās debesīs, tad apstājās pie gleznas. — Sakiet, Jensen, jūs taču kaut ko saprotat no mākslas … Vai var izgatavot kopiju, kas ne ar ko neatšķirtos no īstās …
Jensens klusēdams papurināja galvu.
— Bet Ņujorkas muzejā atrodas Rembrants, pret kuru visi eksperti lauzuši zobus. Un tomēr tas ir viltojums!
— Veco meistaru noslēpums spīdošajā tehnikā, speciālās krāsās, — Jensens paskaidroja. — Tādu noslēpumu var galu galā izdibināt un atkārtot. Nokopēt dvēseli, raksturu daudz grūtāk. Vai tad var atkārtot Magnusu Menkupu? Man šķiet, tieši tādēļ viņam bija tik tuvs šis trimdā dzīvojošais vācietis. Viņš ir kā otrais Menkups, tikai raksta nevis ar spalvu, bet ar otu.
— 2ēl! Man tā gribējās kopiju! — Mūns pagriezās pret Lovīzi un cieti noteica: — Ballina adresi! Mudīgi!
Dīters Ballins
Taisnas tiesas humāno principu «Labāk atbrīvot desmit vainīgus nekā notiesāt vienu nevainīgu» pielieto ari pie mums. Diemžēl tikai attiecībā uz vīriem, kas savā laikā vadījušies no gluži pretēja principa.
MAGNUSS MENKUPS
Laiks bija brīnišķīgs. Hamburgas pelēkā ikdiena uzposās, uzmetusi pāri savam bezkrāsainajam virsvalkam caurspīdīgu zeltainu apmetni. Ballins dzīvoja samērā tuvu, un Mūns bija priecīgs, ka ļāvis sevi pierunāt iet kājām. Spēja divu saspringtu raundu starpbrīdī gandrīz pilnīgi izslēgties nāca talkā arī šoreiz. Viņš elpoja gaisu, apmierināti piemiedza acis spilgtajā saulē un izklaidīgi klausījās Jensenā.
— Klasisks dubultmotīvs! — Jensenam patika prātot uz ielas. — No vienas puses, šie desmit tūkstoši bija vajadzīgi, lai atpirktos no šantāžista, no otras — ja Ballins nespētu maksāt, Menkups uzzinātu, kas tam aiz ādas. Tā vai citādi, viņam bija tikai viena izeja — nogalināt!
Zaļumu nemaz nebija tik daudz, tomēr pēc Menkupa dzīvokļa Mūnam likās, ka viņš uzņem *sevī kondensētu skābekli. Ne jau tabakas smaka bija pie tā vainīga, Mūns to pat neievēroja, ne jau dzīvokļa sastāvējušais gaiss — ja plastmasa vispār kaut ko izdvašoja, tad drīzāk divdesmito gadsimtu. Taču tur, pat pie vaļējiem logiem, par spīti eksprešu saceltajam caurvējam, stiprāka par visām pārējām smaržām bija nāves smagā elpa. Bet te virmoja dzīve — cilvēki, automobiļi, ikdienišķas rosības pilnas mājas. Katrs ceļā pagadījies nosmulējies knēvelis šķita mazs brīnums, katrs pieaugušais — dzīves mīlētājs, katrs avīžu kiosks — pasaules notikumu un sadzīves drāmu centrs.
Tā tas vismaz bija, kamēr viņi atradās Harvestehūdes rajonā. Jo tuvāk centram, jo skaidrāks kļuva, ka šī siltā, zemes elpas atsvaidzinātā augusta diena solās būt karsta. Gan pārnestajā nozīmē, gan arī burtiskajā. To ātrāk par citām pazīmēm apliecināja avīžu pārdevēju stendi. Viens gulēja apgāzts, policisti lasīja pa putekļaino bruģi izmētātās pakas. Mazliet tālāk ietves malā liesmoja ugunskurs. Garāmgājēji — cits ziņkāri, cits ar apmierinātu smaidu lūkojās izplēnējušajās, tipogrāfijas burtiem klātajās papīra pārslās, kas lidoja no uguns. Viena nesairusi lappuse uzšāvās gaisā un tūlīt, liesmu satverta, acu priekšā pārvērtās sīkos pelnos. Bet Mūns paguva ievērot pazīstamu fotogrāfiju: Menkupa seju aiz melnās policijas mašīnas restēm. Mīkla galīgi noskaidrojās, kad viņi, nobraukuši trīs piestātnes autobusā, izkāpa pie metro stacijas. Te viss vēl bija kluss. Skvēriņā sievietes, pa veikaliem skrienot nokusušas, pētīja savus pirkumus, pensionāri sildījās saulītē, bērnu ratiņos brēca zīdaiņi. Tos centās pārkliegt pusmūža vīrietis ar rokas protēzi un diviem Dzelzs krustiem pie tūka frenča:
— Desmit feniņu! Pērciet «Die Welt»! Vienīgi patiesīga informācija. Lielais ciniķis padarījis sev galu! Hamburgas orākula gļēvā nāve! Magnuss Menkups izbēdzis no taisnīgas atmaksas.
Mūns un Jensens bija spiesti aizkavēties, -jo ceļu aizšķērsoja no stacijas izplūdis, šim dienas laikam neparasti liels ļaužu bars. Tajā bija galvenokārt jaunieši. Uzbudināti, pārmīdami aprautas frāzes, viņi aizsteidzās garām, nepiegriezdami vērību apklusušajam pārdevējam. Viņi jau bija aiz stūra. Pēdējais, tīšām atpalicis, garām drāz
damies, aizdedzināja stendu ar gāzes šķiltavām un metās bēgt. Acumirklī uzliesmoja laikraksti. Sprēgāja aizdedzies saplāksnis. Pārdevēja kliedzieniem kaut kur netālu atbildēja policista svilpes treļļi.
— Jūs būsiet liecinieks! — pārdevējs pārskaities uzsauca Jensenam. — Nolādētie komunisti!
— Ne prātā nenāk!