Tā bija Menkupa atvadu vēstules burtiska kopija. Sakrita viss. Maz lietota, gandrīz svaiga lenta, trekns, skaidrs šrifts. Pretēji Menkupa rakstāmmašīnai šai burti nesaķērās. Dzejolis, kuram saskaņā ar slepkavas nodomu vajadzēja pilnīgi novērst aizdomas, tapis uz šīs.
Kādu brīdi saimniece neizpratnē, tomēr ziņkāri sekoja viņu ne visai izprotamajai rīcībai. Beidzot tai izdevās pāri Mūna plecam ieskatīties saturā.
— Gēte? — Viņa nostiepa, sapņaini piemetinādama:
— Lielisks dzejnieks… Jā, sakarā ar šantažistu … Pirms dažām stundām pastnieks atkal atnesa vēstuli. — Viņa izņēma zem rakstāmmašīnas pabāztu aploksni.
— Rādās, tā ir no viņa.
— Kāpēc jums tā liekas?
— Formāts un krāsa līdzīga, — viņa miglaini paskaidroja.
Saimnieces brīnumainā viszināšana tūdaļ kļuva skaidra, tikko Jensens uzlūkoja aploksni. Tā bija pavisam nesen atplēsta un diezgan prastnīgi atkal aizlīmēta. Teksts skanēja:
«Tā kā laikus nesamaksājāt desinittūkstoš marku, izpildu savus draudus. Magnuss Menkups šodien zinās par Jums visu. Ko iesāksiet, lai piespiestu viņu klusēt, atstāju Jūsu ziņā. Bet, ja nevēlaties, lai Jūsu īstais uzvārds un noziegums, par kuru kriminālkodekss paredz visaugstāko soda mēru, tiktu paziņots presei, ieteicu nekavējoties samaksāt visu summu. Lai Jūs nedomātu, ka tā ir izdoma, vēlreiz atgādinu «Ziedu vāzītes pakalpojumu».
Allaž gatavs Jums pakalpot
Pastkaste 1567.»
Iedziļinājušies vēstules pētīšanā, ne Mūns, ne Jensens nedzirdēja piebraukušas mašīnas rūkoņu.
— Šķiet, Ballina kungs beidzot pārradies mājās! — iebāzusi galvu durvju spraugā, paziņoja saimniece. — Un mašīnu nav pārdevis, tad jau atkal bez naudas … Neuztraucieties! — viņa uztvēra Jensena mēmo brīdinājumu.
— Teikšu, ka atnākuši ciemiņi.
Vēl nenoslāpētā motora rūkoņa, atbalsodamās klusumā, skanēja šajā miegainajā valstībā kā artilērijas zalves. Atlika vienīgi gaidīt. Jensens klusēdams izņēma pistoli un uzvilka drošinātāju.
— Tā kā bail, — viņš atzinās. — Pat rokas trīc. Nekad neesmu šāvis uz cilvēku.
— Cerams, uz mani jus arī nešausiet? — no priekštelpas atskanēja Deilija uzjautrinātā balss.
— Kas noticis? — Mūns pielēca kājās.
— Nupat pastnieks atnesa Menkupam vēstuli!
Jensens nepacietīgi atplēsa iegarenu aploksni, kas visos
sīkumos līdzinājās nupat lasītajai. Mazliet atšķīrās vienīgi saturs.
«Menkupa kungs!
Tā kā Ballins nespēja laikā sagādāt pieprasīto summu, izpildu savu solījumu.
Cilvēks, kas Jums pazīstams kā rakstnieks un žurnālists Dīters Ballins, īstenībā ir gestapovietis oberšturmfīrers Dītrihs Štīrmerks. Kādreiz viņš vadīja tā saucamo «Inteliģences sektoru», kura uzdevums bija izsekot un apcietināt kultūras darbiniekus. Viens no Štīrmerka upuriem ir vēlāk koncentrācijas nometnē nomocītais Nobeļa miera prēmijas laureāts fon Osieckis. Štīrmerks vairākkārt pašrocīgi nošāva cilvēkus, sevišķi viņš izcēlās, izrēķinoties ar neveiksmīgās 1944: gada jūlija sazvērestības dalībniekiem. Pēc Berlīnes kapitulācijas Štīrmerks parādījās Hamburgā ar viltotu pasi. Vadoties no konspirācijas apsvērumiem, viņš izvēlējās Ballina uzvārdu, jo Hamburgā šis ar slaveno dinastiju nesaraujami saistītais vārds jau pats par sevi psiholoģiski pasargāja no aizdomām. Iemantojis Jūsējo un Jūsu drauga deputāta Grundega uzticību, Štīrmerks Konstitūcijas apsardzības dienesta uzdevumā nodarbojās ar Jūsu izspiegošanu. Kad ievajadzējās likvidēt Grundegu, kas bija piedraudējis ar nepatīkamiem atklājumiem, pats piemērotākais kandidāts izrādījās Štīrmerks. Viņu kā Grundega draugu neturēja aizdomās. Satiekoties ar štīrmerku, Konstitūcijas apsardzības dienesta darbinieks B., kuram bija zināma tā pagātne, nodeva viņam ziedu vāzīti ar šķidru ogļskābo gāzi. Gluži tāda pati vāzīte atradās partijas frakcijas rolroisā. Kamēr mašīna gaidīja Grundegu pie bundestāga priekšsēdētāja savrupmājas, Štīrmerks apmainīja vāzītes. Mazliet vēlāk, brauciena laikā, viņš izkāpa, motivēdams to ar nepieciešamību steidzami piezvanīt Grundega personiskajam ārstam. Siltuma iespaidā šķidrā ogļskābā gāze izgarodama nemanot piepildīja no priekšējiem sēdekļiem ar šķērssienu nodalīto aizmuguri, kur sēdēja Grundegs. Sākās nosmakšana, acumirklī iestājās kolapss. Tā kā Grundegs jau sen slimoja ar sirdi, oficiālajai izmeklēšanai izdevās bez grūtībām pierādīt, ka viņš miris dabiskā nāvē.
Tāda ir Jūsu drauga Dītera Ballina īstenā seja. Nešaubos, ka Jūs uzskatīsiet šīs ziņas par pietiekami vērtīgām, lai par tām labprātīgi samaksātu man desmit- tūkstoš marku, kuras pazaudēju šajā sakarībā. Zināmu iemeslu dēļ vēlētos saņemt šo summu nevis čekā, bet asignācijās.
Lūdzu noteikt Jums ērtu laiku un vietu, kur satikties.
Pastkaste 1567.»
Tālrunis stāvēja viesistabā, mežģīņu sedziņas apklāts, porcelāna figūriņu sabiedrībā. Kamēr Jensens sarunājās ar Nāves komisijas dežurantu, viņa acu priekšā pletās idilliskais pagalmiņš ar klusi burzguļojošo strūklaku. Saimniece, kā viņš to bija gaidījis, tenkoja ar kaimiņieni. Tā, izliekusies pa logu, vēroja vārtus — droša pazīme, ka tika runāts par Ballinu.
— Nekā iepriecinoša nevaru jums piedāvāt, — Jensens, atgriezies no telefona sarunas, pavēstīja. — Atsūtīt cilvēkus nevarot. Policija aizņemta ar demonstrantiem. Bodenšterns arī projām. Bez viņa rīkojuma operatīvās izziņošanas punkta priekšniekam nav tiesību nodot tālāk pavēli Ballina aizturēšanai… Atstāju komisāram telefo- nogrammu ar lūgumu ierasties šeit.