— Neko darīt, gaidīsim, — Deilijs apskatīja autor- eksemplāriem rezervēto grāmatplauktu.
— Interesanti, kas ir pieminētais B.? — Mūns vaicāja, izklaidīgi pārlasīdams Gētes dzejoli. Viņš tik daudz bija par to domājis, ka tagad saprata gandrīz katru vācu vārdu — kalni, galotnes, mežs, putni, miers.
— Pamēģināsim! — Jensens teica. — Jāpiezvana informācijas aģentūrai «Siriuss». Vismaz pateiks, kuru līdzstrādnieku uzvārdi sākas ar «B».
— Un cik jums izmaksās tāda izziņa? — Deilijs jautāja. Viņš bija atradis «Ģenerāļu sazvērestības» otro1 izdevumu un tagad pārlasīja šur tur pa rindkopai.
— Nekā. Viņiem tā ir reklāma, — Jensens atkal devās pie telefona. y…
— Tā jau domāju, — Deilijs nolika sējumu plauktā. — Tagad saprotu, kāpēc Ballins viņam neierastajā rakstnieka amatā izvēlējies dokumentālās hronikas žanru. Aculieciniekam tas nemaz nav tik grūti. Sevišķi iespaidīgas ir nošaušanas ainas.
— Šķiet, esam uz pēdām jaunam atklājumam, — Jensens jau uz ātru roku bija paguvis sazināties ar informācijas aģentūru.
— Bodenšterns? — Mūns pa pusei piecēlās no krēsla.
— Vismaz tajā laikā, par ko iet runa, tur strādājuši tikai divi darbinieki ar tādu burtu. Kāds Bārenss un Bodenšterns. Ja piemetina, ka Bodenšterns atlaists tūlīt pēc Grundega nāves un Menkupa atbrīvošanas …
— Tagad saprotams, kāpēc komisāra kungs uzreiz pazina Ballinu, lai gan teicās to nekad agrāk neredzējis, — Deilijs piezīmēja.
— Vai varat to pierādīt? Nē! Un šīs vēstules autors arī nevar, citādi viņš nebūtu aprobežojies ar pirmo burtu. Tādēļ par to labāk nerunāsim! — Mūns izmisīgi centās aizsmēķēt cigāru, kas nekādi nevēlējās aizdegties. — Šobrīd jāatrisina cita problēma. Ja mūsu aizdomas ir pareizas, būs diezgan grūti izraut no Bodenšterna orderi Ballina apcietināšanai. Jo vairāk tāpēc, ka privātpersonas dienasgrāmata un šantāžista vēstules nav tieši juridiski pierādījumi. Kas attiecas uz Ballina pagātni, tad, cik man zināms no sarunas ar Menkupu, viņš tiks cauri ar visai mīkstu sodu. Ko mēs īsti vēlamies? Lai Menkupa nāve tiktu atriebta. Tādēļ ir tikai viens ceļš.
— Kāds? — Deilijs, jau noprazdams, kas Mūnam padomā, saviebās.
— Menkupa testaments! Ja Jensens gatavs atteikties no divdesmittūkstoš markām …
— Es? — Jensens izskatījās gluži pārsteigts. — Tas taču vienīgi jūsu nopelns! Esmu jau teicis, mana specialitāte — fiksēt pēdas, turpretī slēdzienu taisīšanai pietrūkst talanta. Nekā nevar darīt, kriminālistika nav mana sūtība … Bet kāpēc jums atteikties?
— Jūs nepazīstat Mūnu! — Deilijs jau bija padevies liktenim. — Gatavs pārdot pēdējās bikses, lai triumfētu taisnā tiesa! Starp citu, — viņš pievērsās Mūnam, — kas mani nesen nosauca par pašaizliedzīgu muļķi?
Mūns nepaguva atbildēt, atskanēja soļi.
— Ballins! — Jensens sarāvās. — Paslēpieties! Es nešaušu pirmais. Bet, ja viņš atklās uguni, nošaušu kā suni! — balss bija mierīga, pat rokas vairs nedrebēja.
Taču ienāca nevis Ballins, bet saimniece.
— Menkupa kungs miris! Man kaimiņiene tikko pateica, — viņa uztraukta pavēstīja. — Vēl nav zināms, vai tā pašnāvība vai slepkavība. Laikraksti raksta visādi … Tāpēc arī nelasu tos. Nekad nezini, kas īsti notiek… Es taču labi pazinu Menkupa kungu. Agrāk viņš bieži vien iegriezās pie Ballina kunga …
— Un pēdējā laikā? — Deilijs noprasīja.
— Vairs nenāca. Jau nodomāju, ka sastrīdējušies. Bet pirms divām dienām atkal atnāca… Ļoti nožēloja, ka Ballina kunga nebija mājās. Uzgaidīja pusstundu, tad palūdza uzvārīt kafiju. Viņam bija steidzami jāpabeidz kāds raksts … Kad iedzer kafiju, galviņa labāk strādā, to jau mans nelaiķis vīrs vienmēr apgalvoja … Bet cik ātri viņš sit uz mašīnas! Tūdaļ var redzēt — īsts rakstnieks, nevis tāds kā Ballina kungs.
Viņa, acīm redzot, grasījās stāstīt vēl ilgi, bet ieradās Bodenšterns un bez ceremonijām izvadīja viņu uz virtuvi.
— Velns sazin kas notiek! — viņš pielika roku pie plākstera aizlīmētā vaiga. — Vesela revolūcija Menkupa dēļ! Labi, ka jūs man piezvanījāt, Jensen, citādi priekšniecība iedomājas, ka es esmu vispiemērotākā persona nekārtību likvidēšanai, jo kādreiz biju frontē. Ja paši netiek galā, ņem un mobilizē kriminālpolicijas darbiniekus … Kas te īsti par jezgu ar Ballinu?
Sākumā Bodenšterns noklausījās stāvot, tad apsēdās.
— Vajadzēs viņu nopratināt, — komisārs beidzot sacīja. — Bet, godīgi sakot, es ne visai ticu. Gestapovietis slēpjas zem progresīva rakstnieka maskas; nogalina pa labi un pa kreisi visus savus draugus; kāds Konstitūcijas apsardzības dienesta — nevainojamas reputācijas iestādes līdzstrādnieks sazvērnieka lomā! Tas viss atgādina vissliktāko detektīvromānu. Ierosinu vispusīgi aplūkot šīs apsūdzības! — Bodenšterns nesteidzīgi uzskaitīja Mūna argumentus.
— Kas attiecas uz pārsteidzīgām hipotēzēm, Jensen, tad vakardienas pieredze deva jums iespēju parHecinā- ties, ka ar tām laurus nevar nopelnīt. Varat iztēloties, kāds tracis saceltos, ja mēs apcietinātu Menkupa kundzi, dzimušu fon Vincelbahu? Interpelācija senātā, apspļaudītais policijas prefekts publiski atvainojas, avīžnieku vilku bars triumfē.
— Varbūt jums arī taisniba, — noklausījies tulkojumu, ar liekuļotu nožēlu paziņoja Mūns. — Esmu vienisprātis ar Bodenšterna kungu. Anonīmā šantāžista apvainojumi vispusīgi jāpārbauda … Jensen, pasniedziet man, lūdzu, vēstuli… Te jau viņš ir, noslēpumainais «B»! Derētu vispirms uzzināt, kas slēpjas aiz šā burta un kāds tam sakars ar deputāta Grundega nāvi.
— To es noskaidrošu! — Bodenšterns izrāva vēstuli un noglabāja kabatā.
— Tādā gadījumā jūs nāksies drīzumā apsveikt, — Mūns pasmīnēja.
— Ar ko? — Bodenšterna niknais skatiens, slīdot pa grāmatu plauktu, apstājās pie «Ģenerāļu sazvērestības».