— Vispirms paskaidrojiet — ko nozīmē «Lo»? — Deilijs lūdza. — Vai tas atkal lejasvācu dialekts?
— Tā esmu es. Saīsinājums no vārda «Lovīze». Mani izmeta. Pagaidām piedalos cita teātra izrādēs, bet… — viņa skumji apklusa.
— Bet spīdošais angažements, ko tev piedāvā «Ta- lija»? — atgādināja Menkups.
— Tu mums nekā neesi teikusi par piedāvājumu! — Magdas gaišas acis satumsa izbrīnā.
— Man arī! — tēlnieks parstāja sūkt pīpi.
— Vēlējos jūs pārsteigt, — Lovīze nedabiski skaļi iesmējās.
— Tā ir vienkārši cūciba! Mēs visi tā pārdzīvojām tevis dēļ, — Magda nervozi iemeta neizsmēķēto cigareti pelnu traukā un tūdaļ izkratīja jaunu no ķiršu krāsas portsigāra. Tēlnieks ar ierastu pusautomātisku kustību pasniedza savu pīpi, viņa noliecās, lai piesmēķētu.
— Vai nav pārāk izšķērdīgi cilvēkam; kas taisās dibināt savu uzņēmumu? — Menkups smīnot piebīdīja viņai pelnu trauku ar aizsākto cigareti.
— Tencinu! — Magda izklaidīgi izvilka trešo cigareti un šoreiz beidzot piesmeķēja. — Tavas rūpes par manām finansēm tik aizkustinošas, ka pateicībai mūsu firma izgatavos tev kapa pieminekli pilnīgi par velti.
— Magda! — tēlnieks asi pārmeta.
— Man brīnums par tevi, Lo, — Ballins domīgi noteica.
— Par mani? — Lovīze apmulsa.
— Ja izlikšanās ir artistiska talanta pazīme, tad esmu gatavs atzīt tevi par izcilu aktrisi! — Viņš novilka ar roku pār seju. Vaigos spilgti iezīmējās sīks sklerotisks raksts.
— Viesmīl, šampanieti! Trīs pudeles! — kāds sa-tica.
Mūns ar šausmām pārliecinājās, ka pasūtītājs ir Dei- lijs. Vai Deilijs tiešām aizmirsis, ka viņam nav valūtas? Pasūtīt šampanieti uz Menkupa rēķina liktos netaktiski pat visnekaunīgākajam amerikāņu žurnālistam.
— Ir tikai «Mums», — aiz Deilija muguras izauga kāds no zāles pārziņiem.
— Lieliski!
— Tā ir visdārgākā marka, kungs, — pēc akcenta pazinis ārzemnieku, zāles pārzinis uzskatīja par savu pienākumu brīdināt.
— Jo labāk!
— «Mumu»! Trīs pudeles! — zāles pārzinis pērkondim- došā balsī apstādināja kādu oficiantu.
Domino kauliņu klaboņa un avīžu čaukstēšana uz brīdi apklusa. Mūns ieraudzīja daudzas galvas, kas pagrieztas pret viņu galdiņu. Droši vien šajā kafejnīcā šampanieti dzēra tikai izņēmuma gadījumos. v.
Zāles pārzinis nekustējās no vietas. Viņš bijīgi gaidīja spainīti ar pudelēm, kas svinīgi tuvojās, peldēdams uz izstieptas rokas.
— Atļaujiet! — Pārzinis nosusināja pudeli ar salveti un, nostājies ar muguru pret galdu, gatavojās to attaisīt.
— Dodiet šurp! — izrāvis viņam pudeli, Deilijs pagriezās pret aktrisi. — Uz jūsu angažementu! ,
Viņš izšāva korķi un pamira, ieraudzījis sekas: pār Lo- vīzes seju skrēja ar tušu nokrāsotas putu strūkliņas.
— Visu mūžu esmu sapņojusi izpeldēties šampanietī! — viņa papurināja slapjos matus un, paķērusi savu somu, aizskrēja.
— Tas man gadās pirmo reizi mūžā! — apjukušais Deilijs pat nepamanīja, ka zāles pārzinis delikāti atņēma viņam pudeli.
— Viņa to pelnījusi, — Magda ļauni nomurmināja. — Mēs lauzām galvu, kā palīdzēt, bet viņa …
— Jāatzīstas, jau taisījos runāt ar tevi šai sakarībā, Magnus, — Ballins saspringti pasmaidīja.
— Jo tev taču vienīgajam no mums pašlaik ir nauda,— neskatīdamies uz Menkupu, noburkšķēja tēlnieks. Vai tas tiešām tika teikts ērcīgā tonī, vai tā tikai izlikās dikcijas dēļ? Pīpe arī šoreiz palika zobos.
Zāles pārzinis, aizspiedis pudeles kaklu ar plaukstu, rūpīgi- noslaucīja putas. Tikai tad viņš pagriezās pret Deiliju.
— Atļaujiet!
— Pats piedāvāju viņai naudu, — Menkups pasniedza pretī savu kausu. — Un iznākumā uzzināju par angažementu mazliet agrāk par jums. Uz mūsu Lo veselību! Var runāt, ko grib, bet viņa ir vairāk vērta nekā mēs visi kopā!
— Tev taisnība! — Magda ar graciozu kustību pacēla kausu. No jakas piedurknes izslīdēja metāliska aproce, kas harmoniski papildināja ziedu pie atloka.
— Par Lo! Vēlu viņai laimes! — Dīters Ballins lēnām dzēra šampanieti, it kā garšodams katru malku. Viņa sejā atkal parādījās agrākā izklaidīgi koncentrētā izteiksme.
Tēlnieks nekā neteica. Klusu ciešot iztukšoja savu kausu un tikai,tad pamanīja šļakatas, kas, korķim sprāgstot, bija iekritušas bārdā. Viņš noliecās, lai noslaucītu tās ar jaku, bet gleznotāja, turpinādama portretu, ar žestu apstādināja viņu. Pārāk gleznaini izskatījās ugunīgi sarkanajos matos šīs sidrabainās lodītes.
Iestājās klusums. Deilijs vēroja arhitekti. Tagad, kad Lovīze bija projām, Magda it kā iznāca no aptumšojuma. Deilijs pamanīja, ka viņas efektīgā apģērba katrs sīkums izvēlēts ar rūpību, kas liecināja gan par gaumi, gan par prātu.
Bet Mūns tikmēr domāja par Menkupu un viņa četriem draugiem. Parastas sarunas, kādas risina kafejnīcā, parasti rūpesti un prieki. Un šā ar šņabja glāzīti sasālītu joku un tostu banālā virpuļa centrā — labsirdīgais Magnuss Menkups ar ironiska domātāja seju, kas šai vietā likās nejauša maska. Ja nebūtu viņa vēstules, ko Mūns visu laiku sajuta zem žaketes oderes, Menkups ne ar ko neatšķirtos no pārējiem kafejnīcas apmeklētājiem. Turīgs cilvēks ar pazīstamu vārdu, kurš prot atrast sev piemērotus draugus. Mūns varēja pārliecināties, ka Menkupa draugi diezgan populāri H'amburgā. Arī no tīri gleznie- ciska viedokļa Ballina rakstnieciskā kontemplācija, Magdas krāsainā gamma, tēlnieka rudais oreols un it īpaši tumšacainā, viscaur melni ģērbtā Lovīze bija spožs ietvars.