Kungs, man nav nekā cita, ko es jums labprātāk atļautu,
Izņemot manu dzīvību, manu dzīvību, manu dzīvību.
Polonijs.
Palieciet sveiki, mans princi!
Hamlets.
Šie garlaicīgie, vecie muļķi!
Ienāk Rozenkrancs un Gilderšterns.
Polonijs.
Jūs meklējat princi Hamletu? Tur viņš ir.
Rozenkrancs Polonijam.
Esiet sveicināti, kungs!
Polonijs aiziet.
Gildenšterns.
Godājamais princi!
Rozenkrancs.
Mans dārgais princi!
Hamlets.
Mani krietnie, labie draugi!
Nu, kā klājas Gildenštern?
Ā, Rozenkrancs!
Kā jums abiem sviežas, lāga zēni?
Rozenkrancs.
Kā daždien vienkāršiem zemes bērniem.
Gildenšterns.
Esam laimīgi tādēļ, ka neesam pārāk laimīgi.
Mēs neesam pušķis pie Fortūnas cepures.
Hamlets.
Ne arī viņas kurpju pazoles?
Rozenkrancs.
Arī ne, mans princi.
Hamlets.
Tātad jūs mājojat ap viņas jostas vietu, viņas labvēlības vidū.
Gildenšterns.
Patiesi, mēs viņai tuvi.
Hamlets.
Arī Fortūnas noslēpumos?
Tiesa, viņa ir palaidne.
Ko dzird jaunu?
Rozenkrancs.
Neko, mans princi, izņemot to, ka pasaule kļuvusi godīga.
Hamlets.
Tad drīz būs pastardiena.
Bet jūsu ziņas nav pareizas.
Atļaujiet tuvāk pajautāt: ko jūs, mani labie draugi,
Fortūnai sariebuši, ka viņa sūta jūs šai cietumā?
Gildenšterns.
Cietumā, mans princi!
Hamlets.
Dānija ir cietums.
Rozenkrancs.
Tad visa pasaule ir cietums, kurā daudz ierobežojumu, aizbildņu un cietumu.
Hamlets.
Lielisks cietums, kurā daudz robežu, sargu un apakšzemes krātiņu, un Dānija ir viens no visnejaukākajiem.
Rozenkrancs.
Mēs tā nedomājām, mans princi.
Hamlets.
Tātad jums tā nav cietums. Nekas nav pats par sevi ne labs, ne slikts, bet mūsu atziņa dara to tādu. Man tā ir cietums.
Rozenkrancs.
Jūsu godkāre to padara par cietumu, jūsu garam te par šauru.
Hamlets.
Ak dievs, es labprāt dzīvotu rieksta čaulā un uzskatītu sevi par bezgalīgas telpas pavēlnieku, ja vien mani nemocītu nelāgi sapņi.
Gildenšterns.
Šie sapņi īstenībā ir godkāre, jo godkāres būtība ir tikai sapņa ēna.
Hamlets.
Sapnis pats ir tikai ēna.
Rozenkrancs.
Protams, un, manuprāt, godkāre ir tik gaisīga un tukša kā ēnas ēna.
Hamlets.
Tad mūsu ubagi ir ķermeņi, bet mūsu karaļi un izslavētie varoņi — ubagu ēnas. Vai iesim galmā? Jo tiešām es neesmu domātājs.
Rozenkrancs un Gildenšterns.
Mēs jūsu padevīgie kalpi.
Hamlets.
Nē jel. Es negribētu pielīdzināt jūs maniem kalpotājiem, jo, atklāti runājot, mani pavadoņi ir šaušalīgi. Bet, turoties uz nodeldētā draudzības ceļa, kāpēc jūs ieradāties Elsinorā?
Rozenkrancs.
Jūs apraudzīt, vairāk nekā, princi.
Hamlets.
Esmu tik nabags, ka man pat pateicības nav daudz.
Tomēr jums pateicos, un, protams, mīļie draugi, mana pateicība ir dārgāka par pusgrasi.
Vai tad jūs šurp neaicināja? Jeb vai tā jūsu pašu vēlēšanās? Brīvs apciemojums?
Lūdzu, esiet taisnīgi pret mani, pasakiet!
Gildenšterns.
Ko lai sakām, mans princi?
Hamlets.
Nu, kaut ko, tikai lietišķu. Jūs aicināja?
Jūsu skatienos ir jau zināma atzīšanās,
ko jūsu kautrība nespēj noslēpt.
Es zinu, labais karalis un karaliene jūs aicināja šurp.
Rozenkrancs.
Kādā nolūkā, mans princi?
Hamlets.
To jūs paskaidrojiet man. Mūsu draudzības, jaunības saskaņas, nesatricināmās mīlestības un visa vēl dārgākā, ko uzskaitītu labāks runātājs, vārdā lūdzu, esiet taisnīgi un vaļsirdīgi pret mani: vai jūs aicināja šurp vai ne?
Rozenkrancs Gilderšternam.
Kā jūs teiksiet?
Hamlets sāņus.
Redzu jums cauri. — Ja mani mīlat, nevilcinieties.
Gildenšterns.
Princi, mūs ataicināja.
Hamlets.
Es jums teikšu, kādēļ; tā mana nojauta aizsteigsies priekšā jūsu izpaudumam, un jums nebūs jāizpauž karaļa un karalienes noslēpums. Man pēdējā laikā — nezinu, kādēļ, — zudusi visa mana jautrība un patika darboties; un tiešām, ar manu pašsajūtu ir tik ļauni, ka šī pamatīgā celtne, zeme, man šķiet neauglīgs paugurs; šis lieliskais izplatījums, gaiss, redziet, šis krāšņais debess jums pār mani, šis varenais, zelta ugunīm cauraustais jumts, man liekas, nav nekas cits kā smirdošu, nāvējošu tvanu maisījums. Kāds meistardarbs ir cilvēks! Cik dižens prātā! Cik bezgalīgs spējās! Cik izteiksmīgs un brīnišķīgs veidā un kustībās! Cik savos darbos līdzīgs eņģelim! Cik saprātā līdzīgs dievībai! Pasaules daiļums! Visas dzīvās dvašas paraugs! Un tomēr — ko līdz man šī pīšļu kvintesence? Mani neielīksmo vīrietis un sieviete arī ne, kaut gan jūsu smaidi, liekas, tam netic.