TREŠAIS CĒLIENS
PIRMĀ AINA Istaba pilī.
Ienāk karalis, karaliene, Polonijs, Ofēlija, Rozenkrancs un Gildenšterns.
Karalis.
Vai nevarat nekā jūs uzzināt,
Kāds cēlonis ir viņa sajukumam,
Kas viņa sirdsmieru tā ārda
Ar vājprātu, kas bīstams, nemierpilns?
Rozenkrancs.
Viņš atzinās, ka prātu zaudējis,
Bet nesaka, kas tam par cēloni.
Gildenšterns.
Viņš nevēlas, ka viņu izprašņā,
Bet, izlikdamies vājprātīgs, tik vairās,
Kad mēģinām kaut ko mēs uzzināt,
Kas viņam kaiš.
Karaliene.
Kā viņš jūs uzņēma?
Rozenkrancs.
Kā džentlmenim pieklājas.
Gildenšterns.
Bet sarunās viņš ļoti atturīgs.
Rozenkrancs.
Maz jautā viņš, bet devīgs atbildēs.
Karaliene.
Vai mudinājāt jautri laiku pavadīt?
Rozenkrancs.
Mums, kundze, ceļā pagadījās aktieri,
Par tiem mēs viņam tūlīt stāstījām.
To dzirdēdams, kā likās, jautrāks kļuva.
Tie galmā, — domāju, tiem pavēlēts
Jau šovakar sākt izrādi.
Polonijs.
Tas tiesa.
Un viņš liek jūsu majestātes lūgt,
Lai nākot noskatīties izrādē.
Karalis.
No sirds, labprāt! Un ļoti priecājos,
Ka viņš jau tagad pieļāvīgāks kļuvis.
Jūs, mīļie kungi, allaž viņu skubiniet
Un rosiniet uz tādām izpriecām.
Rozenkrancs.
Mans kungs, to centīsimies izpildīt.
Rozenkrancs un Gildenšterns aiziet.
Karalis.
Un arī tu mūs atstāj, dārgā Ģertrūd.
Šeit jānāk Hamletam, tā iekārtots,
Lai it kā nejauši viņš satiktos
Ar Ofēliju. Viņas tēvs un es
Kā likumīgi spiegi paslēpušies —
Mēs novērosim tos, lai nospriestu,
Vai mīla tā, kas moca Hamletu.
Karaliene.
Es labprāt paklausu. Bet, Ofēlij,
Es novēlu, kaut būtu jūsu daiļums
Par cēloni šim viņa neprātam.
Tad jusu tikums viņu uzvestu
Uz ceļa par godu abiem jums.
Ofēlija.
To, kundze, vēlos arī es.
Karaliene aiziet.
Polonijs.
Tu, Ofēlij, šeit uzturies. Ja karal,
Jūs piekrītat, mēs noslēpsimies vērot.
Ofēlijai.
Tu lasi grāmatu, lai vienatne
Tā neuzkrīt. Mēs peļami šai ziņā.
Ir bieži piedzīvots, ar svētumu
Un dievbijīgu seju pieglaimoties
Mēs pašam velnam varam.
Karalis sāņus.
Tas tiešām tā!
Cik sāpīgi tas skar man sirdsapziņu!
Vaigs netiklei, ar smiņķa mākslām daiļots,
Nav riebīgāks par viņas līdzekļiem
Kā darbs mans pret visjaukiem maniem vārdiem.
Ak, smagais slogs!
Polonijs.
Šķiet, viņš nāk. Kungs, slēpsimies!
Karalis un Polonijs aiziet.
Uznāk Hamlets.
Hamlets.
Būt vai nebūt — tāds ir jautājums.
Kas prāta cienīgāk: vai ciest tās bultas,
Ar ko mūs vajā ļaunais liktenis,
Vai pacelt ieročus pret posta jūru
Un izbeigt visu?
Nomirt, aizmigt,
Ne vairāk; tā iemiegot un guļot, teikt:
Gals sirdēstiem un tūkstoš citām likstām,
Kas mūsu miesas tiesa. Tāds sasniegums
Ir kvēlo ilgu vērts. Ak, nomirt, aizmigt!
Vēl miegā varbūt sapņot; lūk, kur šķērslis.
Jo kādi gan mums nāves miegā sapņi
Var rādities, viss mirstīgais kad zudis?
Tas vilcināties, pārdomāt mums liek
Un postam atļauj sasniegt ilgu mūžu.
Kurš ciestu laika belzienus un nievas,
Varmāku spaidus, augstprātīgo pulgas
Un nonievātas mīlas sāpes, smeldzi,
Valstsvīru nekaunības, spērienus,
Ko klusam nopelnam dod necieņa, —
Ja katrs spētu sagādāt sev mieru
Ar dunci? Kas locītos zem nastām tad,
Kas mocītos un svīstu dzīves jūgā,
Ja nebūtu mums baiļu no kaut kā
Pēc nāves, šīs vēl neatklātās zemes,
No kuras vēl neviens nav pārnācis?
Šīs bailes mūsu prātu mulsina
Un liek mums ciest to ļaunumu, kas ir,
Ne steigties turp uz nezināmām tālēm.
Šī apziņa mūs visus dara gļēvus,
Un veselīgam gribas sārtumam
Ir jāsasirgst ar domu bālumkaiti;
Un nodomiem visdiženākiem tā
Irst pamats, netop tie nekad par darbiem. —
Bet klusu! Daiļā Ofēlija, nāra!
Ņem savās aizlūgšanās manus grēkus!
Ofēlija.
Mans kungs, kā klājies jums šo ilgo laiku?
Hamlets.
Es pazemīgi pateicos jums — labi.