Ofēlija.
Mans princi, man no jums vēl dāvanas,
Sen vēlējos tās atdot atpakaļ.
Es lūdzu, tagad saņemiet.
Hamlets.
Nē, nē,
Es neesmu nekad nekā jums devis.
Ofēlija.
Mans cienījamais kungs, jums labi zināms,
Ka, maigus vārdus teikdams, sniedzāt man
Šīs dāvanas, kas mīļas bij pārlieku.
Bet, ja to smarža zudusi, tad ņemiet
Tās atpakaļ. Jo dāvana kļūst lieka,
Ja devējam par doto nav vairs prieka.
Te būs tās, mans princi.
Hamlets.
Ha, ha! Vai jūs esat tikla?
Ofēlija.
Mans princi?…
Hamlets.
Vai jūs esat skaista?
Ofēlija.
Ko jūsu augstība ar to grib teikt?
Hamlets.
To, ja jūs tikla un skaista, tad jūsu tiklumam nedrīkstētu būt nekā kopēja ar jūsu skaistumu.
Ofēlija.
Vai skaistumam, mans princi, varētu būt labāka sabiedrība par tikumu?
Hamlets.
Pareizi, jo skaistums drīzāk padarīs tikumu par savēdēju, nekā tikums pacels skaistumu līdz saviem augstumiem. Kādreiz tas bija paradokss, bet nu to dzīve pierāda. Es jūs reiz mīlēju.
Ofēlija.
Jā, mans princi, jūs likāt man ticēt.
Hamlets.
Jums nevajadzēja man ticēt; jo krietnumu mums nevar tā iepotēt, ka nepaliktu piegarša no vecā stumbra. Es jūs nemīlēju.
Ofēlija.
Jo vairāk tad es esmu pievilta.
Hamlets.
Iestājies klosterī. Kādēļ lai tu laistu pasaulē grēciniekus? Es pats esmu puslīdz krietns, tomēr varu sev tik daudz pārmest, ka būtu bijis labāk, ja māte nebūtu mani dzemdējusi. Es esmu ļoti lepns, atriebīgs, godkārīgs, man aiz ādas vairāk noziegumu, nekā savā galvā tos spēju ietilpināt, nekā iedoma spēj dot tiem veidu, ne laika pietiek tos pārvērst darbos. Kāpēc gan tādam jāložņā starp debesīm un zemi? Mes visi esam pēdējie nelieši. Netici nevienam no mums. Ej savu ceļu uz klosteri. Kur jūsu tēvs?
Ofēlija.
Mājās, mans princi.
Hamlets.
Aizslēdziet durvis, lai viņš tēlo muļķi tikai pats savā mājā. Sveiki!
Ofēlija.
Ak žēlīgās debesis, izdziediniet viņu!
Hamlets.
Ja tu precēsies, tad dodu tev pūrā līdzi šo lāstu: esi skaidra kā ledus, balta kā sniegs, ļaunām mēlēm tu neizbēgsi. Iestājies klosterī, ej. Sveika! Bet, ja par vari gribi precēties, precē ākstu. Jo gudrs pārāk labi zina, kādus ērmus jūs no mums iztaisāt. Iestājies klosterī un labi drīz. Ardievu!
Ofēlija.
Ak debess spēki, izdziediniet viņu!
Hamlets.
Esmu diezgan daudz dzirdējis arī par jūsu zīmējumiem. Dievs jums devis seju, bet jūs dariniet sev citu. Jūs aušojaties, jūs gorāties, jūs šļupstat, dodat palamas dieva radījumiem un savu vieglprātību uzdodat par vientiesību. Prom, man pietiek; tas mani padarīja ārprātīgu. Es saku, beigas visām precībām. Kas jau apprecējies, lai dzīvo — visi, izņemot vienu. Pārējie lai paliek, kādi bijuši. Klosterī, ej!
Hamlets aiziet.
Ofēlija.
Ak, kāds te cildens gars ir sadragāts!
Valstsvīra skatiens, zinātnieka runa,
Vēl karavīrs un savas zemes zieds,
Un cerība, un iznesības paraugs,
It visu apbrīnots! Nu viss pagalam!
Un man, visnelaimīgai sievietei,
Kas vārdu saldo mūziku reiz sūca,
Nu jāpieredz, ka dižais, cēlais prāts,
Kas reiz kā zvans tik dzidri skanēja,
Nu kļuvis neskaidrs. Un jaunu dienu vaigs,
Kas reiz tik svaigs un ziedošs, novītis.
Vai man, kam jāredz tas, ko redzu, redzu!
Ienāk karalis un Polonijs.
Karalis.
No mīlas? Nē, cits virziens viņa garam!
Un viņa runa, kaut nesakarīga,
Nav vājprātīgā runa. Tam dvēselē
Kaut kas, ko viņa grūtsirdība perē;
Es baidos, var tur briesmas izšķilties,
Un, lai to novērstu, es ātri nolēmu:
Viņš steigšus jāsūta uz Angliju
Tur piedzīt nokavētos meslus mums.
Var būt, ka svešas jūras, svešas zemes
Un sveši ļaudis, jauni iespaidi
Tam atņems šo «kaut ko», kas domu saista
Un svešu dara pašu sev. Kā jums šķiet?
Polonijs.
Tas nāks par labu. Taču domāju,
Ka viņa skumju cēlonis un sākums
Ir atraidīta mīla. Ofēlij,
Tev nav mums jāstāsta, ko princis Hamlets
Tev teica. Mēs to dzirdējām. Kā tīk,
Tā rīkojieties, augstais valdiniek.
Bet, ja tā varētu, lai karaliene
Pēc izrādes ar princi parunā,
Lai izdibina bēdu cēloni
Ar visu sirsnību. Ja atļaujat,
Es slepus noklausīšos sarunu.
Ja arī tad vēl nebūs skaidrības,
Tad prom uz Angliju. Vai arī varat
To ieslodzīt pēc sava prāta.
Karalis.
Lai notiek tā. Dažs prātā jukušais
Ir stingri jāapsarga.
Visi aiziet.
OTRĀ AINA Zāle pilī.