Ienāk Hamlets un vairāki aktieri.
Hamlets.
Lūdzu, runājiet šo monologu tā, kā jums to nolasīju; lai vārdi viegli plūst no mēles. Bet, ja jūs to noņurdat, kā daudzi jūsu aktieri mēdz darīt, tad es labāk gribētu, ka ielu tirgotājs izkliegtu manas rindas. Nezāģējiet tik daudz ar rokām gaisu, tā, lietojiet tās ar apdomu. Jo pašā jūsu kaislību straumē, vētrā jeb, kā es teiktu, viesulī, jums jāietur un jārāda mērenība. Ai, mani aizvaino līdz sirds dzijumiem, kad jādzird, ka tāds robusts zellis saplosa kaislību lupatu lupatās, lai piekliegtu ausis parterā sēdētājiem, kam lielāko tiesu patīk tikai pantomīmas un troksnis: tādu zelli man tiktos nopērt par viņa ākstīšanos. Tas cilvēcības seju izķēmo un pārspēj katru varmāku. Lūdzu, izvairieties no tā.
Pirmais aktieris.
Jūsu augstība var uz mums paļauties.
Hamlets.
Neesiet arī pārāk rāmi; jūsu izpratne lai ir jūsu skolotājs. Piemērojiet darbību vārdam un vārdu darbībai; sevišķi uzmaniet, ka nepārkāpjat dabiskuma robežu, jo viss, kas pārspīlēts, ir pretrunā ar izrādes nolūku, kas bijis vienmēr un ir arī tagad — būt dabai par spoguli, lai rādītu tikumam viņa īsto seju, augstprātībai tās veidu un laikmetam tā atveidu. Ja pārspīlē vai arī izrāda pārāk bāli, tad nejēga gan smiesies par to, bet noskums sapratējs, kura spriedumam gan jūsu acīs vajadzētu būt vērtīgākam nekā neprašu pilnai skatītāju zālei teātrī. Ak, ir tādi aktieri, kurus redzēju un dzirdēju cildinām, vēl jo augsti cildinām, kuriem, mīksti izsakoties, nebija ne kristīta, ne pagāna, ne vispār cilvēka valodas un kustību. Viņi tā plātījās un auroja, ka sāku domāt, vai šos cilvēkus nav darinājis kāds dabas algādzis un tie viņam nav izdevušies: tik atbaidoši tie tēloja cilvēcību.
Pirmais aktieris.
Ceru, kungs, ka mēs to esam puslīdz novērsuši.
Hamlets.
Novērsiet to pilnīgi. Un tiem, kas jums uzņēmušies klauna lomu, neļaujiet runāt vairāk, nekā viņiem rakstīts, jo starp viņiem ir tādi, kas paši smejas, lai smīdinātu kādu baru vientiesīgu skatītāju, kaut gan tanī pašā laikā lugā tiek apsvērts kāds svarīgs jautājums. Tas ir zemiski un parāda āksta, kas to dara, nožēlojamo godkāri. Ejiet un sagatavojieties!
Aktieri aiziet. Ienāk Polonijs, Rozenkrancs un Gildenšterns.
Nu, mans kungs, vai karalis vēlas noskatīties lugu?
Polonijs.
Karaliene arī un tūliņ.
Hamlets.
Lūdziet aktierus pasteigties.
Polonijs aiziet.
Vai arī jūs abi gribētu palīdzēt tiem pasteigties?
Rozenkrancs un Gildenšterns.
Jā, princi.
Abi aiziet.
Hamlets.
Ei, Horācij!
Ienāk Horācijs.
Horācijs.
Šeit, mīļais princi, jūsu rīcībā.
Hamlets.
Tu tiešām, Horācij, man vienīgais,
Ar ko var parunāt kā vīrs ar vīru.
Horācijs.
Ak mans princi…
Hamlets.
Nedomā, ka glaimoju.
Ko labu gan no tevis varu cerēt,
Kam citas mantas nav kā gaišais prāts,
Kas tevi ģērbj un baro? Kādēļ glaimus
Teikt nabagam? Lai lišķa mēle laiza
Šo trulo greznību, lai klanās, rāpo,
Kur līdējam kas atlec. Vai dzirdi?
Kopš ļaudis pazīstu, tik tevi, draugs,
Sirds izraudzījusies, tik tevi vien.
Tu piederi pie tiem, kas pacieš visu
Un izliekas, ka necieš it nekā.
Ar tādu pašu pateicību saņem
No likteņa kā belzienus, tā balvas.
Un laimīgs tas, kam prāts ar asinīm
Tik labi jaukti, ka tie nekalpo
Par stabuli Fortūnai, kura var
Pēc patikas to spēlēt.
Rādi man To vīru, kas nav savas kaisles vergs,
To uzņemšu sirds dziļākajās dzīlēs,
Un to es ieslēgšu sirds dziļumā,
Kā esmu tevi uzņēmis. Bet pietiks.
Jau tā par daudz. Drīz sāksies izrāde,
Ko noskatīsies arī karalis.
Viens skats tur ļoti līdzīgs apstākļiem,
Ko esmu stāstījis par tēva nāvi.
Es lūdzu, šīs ainas laikā novēro
Ar visiem savas skaidrās dvēsles spēkiem
Tu manu tēvoci. Ja viņa slēptais grēks
Kaut kādā veidā sevi nenodod,
Tad rēgs, ko redzējām, ir ļaunais gars
Un manas aizdomas ir netīras
Kā kalve Vulkānam. To novēro.
Es cieši viņam sejā lūkošos.
Un beigās apvienosim spriedumus
Par visu redzēto.
Horācijs.
Nu labi, princi.
Ja, lugu izrādot, viņš ko nočieptu
Un aizmuktu, es zagto samaksāšu.
Hamlets.
Jau nāk uz izrādi; man jāsaslimst.
Ej savā vietā tu!
Dānijas maršs. Atskan taure. Ienāk karalis, karaliene, Polonijs, Ofēlija, Rozenkrancs, Gildenšterns un citi pavadoņi, gvardi lāpām rokās.
Karalis.
Kā klājas mūsu radam Hamletam?
Hamlets.
Lieliski, patiesi! Pārtieku no hameleona barības: ēdu gaisu, piekožot solījumus. Tītarus jūs nevarat tā barot.
Karalis.
Šī atbilde neattiecas uz mani, Hamlet; tie nav mani vārdi.