Hamlets.
Poloniļam.
Mans kungs, jūs teicāt, — kādreiz universitātē esot spēlējuši teātri?
Polonijs.
Jā, mans princi, un mani uzskatīja par labu aktieri.
Hamlets.
Polonijs.
Es tēloju Jūliju Cēzaru. Mani nogalināja Kapitolā; Bruts mani nodūra.
Hamlets.
Tas nu gan bija brutāli — nodurt tik kapitālu teļu. Vai aktieri gatavi?
Rozenkrancs.
Jā, mans princi. Tie gaida jūsu rīkojumu.
Karaliene.
Nāc šurp, mans mīļais Hamlet, sēdi pie manis.
Hamlets.
Nē, mīļā māt, te ir pievilcīgāks metāls.
Polonijs karalim.
Hamlets.
Mana cienītā, vai drīkstu gulties jums klēpī?
Apsēzdamies pie Ofēlijas kājām.
Ofēlija.
Hamlets.
Es domāju — likt galvu jums klēpī.
Ofēlija.
Hamlets.
Vai domājat, ka man rupjības prātā?
Ofēlija.
Es nekā nedomāju, mans princi.
Hamlets.
Tā ir skaista iedoma — gulēt starp meičas kājām.
Ofēlija.
Hamlets.
Ofēlija.
Jūs esat jautrs, mans princi.
Hamlets.
Ofēlija.
Hamlets.
Ak dievs! Es taču esmu vienīgais jokupēteris! Ko cilvēks citu lai dara, jājokojas. Jo redzat, cik līksma izskatās mana māte, bet mans tēvs kopš divām stundām miris.
Ofēlija.
Nē, jau pagājuši divreiz divi mēneši, mans princi.
Hamlets.
Tik ilgi! Nu, tad lai jods valkā melnās sēru drānas, es tērpšos caunādās. Ak debess! Divi mēneši, kopš miris un vēl nav aizmirsts? Tad ir cerība, ka liela vīra piemiņa var pastāvēt veselu pusgadu. Bet, es zvēru pie svētās jumpravas, viņam jāceļ baznīcas; citādi to aizmirsis kā koka zirdziņu, kura kapa uzraksts skan: «Ak vai, ak vai! Ir aizmirsts koka zirdziņš, ak vai!»
Atskan taures. Sākas pantomīma. Ienāk karalis un karaliene ļoti mīlīgi viens pret otru; viņi apkampjas. Viņa nokrīt ceļos un it kā viņam solās. Viņš to paceļ un noliec savu galvu tai uz pleca; tad atgulstas uz ziediem klāta sola. Viņa, redzēdama, ka tas aizmidzis, aiziet. Drīz ierodas kāds vīrietis, noņem karalim kroni, to noskūpsta, ielej karalim ausīs indi un aiziet. Atnāk atpakaļ karaliene, atrod karali mirušu un tēlo ciešanas. Atkal ienāk nozāļotājs ar diviem trim statistiem un izliekas, ka sēro līdz ar viņu. Līķi aiznes. Nozāļotājs bildina karalieni, pasniegdams balvas. Viņa kādu laiku izliekas, ka negrib, bet beidzot pieņem tā mīlestību.
Abi aiziet.
Ofēlija.
Ko tas nozīmē, mans princi?
Hamlets.
Ak vai, tā ir kāda slepena nelietība. Tas neko labu nenozīmē.
Ofēlija.
Liekas, te tika parādīts lugas saturs.
Ienāk Prologs.
Hamlets.
To mums pateiks šis vīrs. Aktieri nespēj klusu ciest, tie visu izpļāpā.
Ofēlija.
Vai viņš paskaidros, ko šis darbs nozīmē?
Hamlets.
Jā, un visu, ko jūs gribētu viņam rādīt. Ja vien jūs nekautrēsieties rādīt, viņš nekautrēsies jums pateikt, ko tas nozīmē.
Ofēlija.
Jūs esat nepieklājīgs, jūs esat nepieklājīgs. Es klausīšos lugu.
Prologs.
Mēs lūdzam mūsu bēdlugu,
Ko rādām jums ar zemību,
Lai pacietīgi jūs to skatītu.
Hamlets.
Vai tas prologs vai gredzenā iegravēts pantiņš?
Ofēlija.
Hamlets.
Ienāk divi aktieri, karalis un karaliene.
Aktieris — karalis.
Trīsdesmit reizes mājā saules dievs
No debess loka ceļiem pārradies.
Trīsdesmit divpadsmitreiz mēnesis
Ir zemei svešo gaismu sūtījis,
Kopš mūsu sirdis mīlā vienotas
Un rokas Himeneja saistītas.
Aktieris — karaliene.
Vēl saule, mēness savu ceļu ies,
Pirms mūsu mīlestība izbeigsies.
Bet ak! Jums laikā pēdējā ir prāts
Tik noskumis, ka mani bažas māc
Par jums. Bet, dārgais draugs, es tomēr lūdzu
Daudz nenobažīties par to, ko sūdzu,
Jo sievietei, cik mīl, tik rūpes krājas
Vai nu nemaz, vai mērā neapstājas.
Ka mīlu jūs, to jūt jums paša sirds,
Un bailes man, tāpat kā mīla, mirdz;
Jo lielu mīlu satraukt mēdz ik nieks:
Tāds satraukums ir mīlas liecinieks.