Karaliene.
Kas jums kaiš, karali?
Polonijs.
Pārtrauciet izrādi!
Karalis.
Rādiet man uguni! Projām!
Polonijs.
Lāpas, lāpas, lāpas!
Visi aiziet, paliek Hamlets un Horācijs.
Hamlets.
Lai ievainotais briedis brēc,
Bet veselais lai skrien;
Kas vienam dārgs, tas otram lēts;
Tā bijis tas arvien.
Draugs, vai ar šito — ar spalvu cekulu galvā un diviem rožu pušķiem pie kurpēm, es varētu, ja visi valgi trūktu, dabūt vietu kādā aktieru barā?
Horācijs.
Ar pusalgu.
Hamlets.
Nē, ar pilnu.
Jā, dārgais Damon, tā tas notiek gan,
Kad valstij liktenis ir grūts,
Tad tronī dažkārt uzsēžas
Tik tiešām tīrais — pāvs.
Horācijs.
Jūs varējāt lietot arī atskaņu.
Hamlets.
Ak labais Horācij, es lieku tūkstoš mārciņu par katru rēga vārdu. Vai ievēroji?
Horācijs.
Ļoti labi, mans princi.
Hamlets.
Runājot par nozāļošanu?
Horācijs.
Es ļoti labi viņu novēroju.
Hamlets.
A-hē! Šurp mūziku! Stabulniekus!
Ja netīk karalim šī komēdija,
Tad tā nu viņam netīkama bija.
Šurp mūziku!
Ienāk Rozenkrancs un Gildenšterns.
Gildenšterns.
Mans labais princi, ja drīkstu jūs lūgt uz vienu vārdu.
Hamlets.
Kungs, kaut vai veselu stāstu.
Gildenšterns.
Mans princi, karalis…
Hamlets.
Jā, kungs, kas viņam noticis?
Gildenšterns.
Viņš aizgāja savās telpās ārkārtīgi uztraukts.
Hamlets.
No dzeršanas?
Gildenšterns.
Nē, mans princi, no žults.
Hamlets.
Man šķiet, būtu daudz prātīgāk, ja jūs ziņotu viņa ārstam, jo, ja es tam ieteikšu kādas zāles, viņa žults var izplūst vēl vairāk.
Gildenšterns.
Mans godāts princi, lūdzu jūs apvaldlties savos izteicienos un tik pārāk nenovirzīties no mana uzdevuma izpildīšanas.
Hamlets.
Esmu rāms, mans kungs, runājiet!
Gildenšterns.
Karaliene, jūsu māte, ir dziļi apbēdināta un sūtīja mani pie jums.
Hamlets.
Priecājos jūs redzēt.
Gildenšterns.
Nē, mans godāts princi, šī pieklājība nav īstajā reizē. Ja jums labpatiks dot man saprātīgu atbildi, tad es izpildīšu jūsu mātes pavēli; ja ne, tad atvainosiet, ka pārtraucu savu uzdevumu un aizeju.
Hamlets.
Mans kungs, es nevaru.
Gildenšterns.
Ko, mans princi?
Hamlets.
Dot jums saprātīgu atbildi. Es neesmu skaidrā prātā. Bet tāda atbilde, mans kungs, kādu varu dot, ir jūsu rīcībā, pareizāk sakot, manas mātes rīcībā. Bet lai tas paliek, lūdzu, pie lietas. Mana māte, jūs sakāt…
Rozenkrancs.
Viņa liek jums pateikt, ka jūsu uzvešanās sagādā viņai pārsteigumu un izbrīnu.
Hamlets.
Brīnišķīgs dēls, kas tā var izbrīnīt savu māti. Bet vai mātes izbrīnam nekas neseko? Pasakiet!
Rozenkrancs.
Viņa vēlas ar jums runāt savā istabā, pirms jūs ejat gulēt.
Hamlets.
Mēs paklausām, lai viņa kaut desmitkārt mūsu māte. Ar ko vēl varu pakalpot?
Rozenkrancs.
Mans princi, jūs mani kādreiz mīlējāt.
Hamlets.
Vēl arī tagad mīlu; zvēru pie šiem kramplaužu rīkiem.
Rozenkrancs.
Mans mīļais princi, kāds cēlonis jūsu nemieram? Patiesi, jūs paši aizsprostojat durvis uz savu brīvību, ja neatstāstāt savas bēdas draugam.
Hamlets.
Draugs, man nav izredzes tikt uz augšu.
Rozenkrancs.
Kā tas var būt, ja pats karalis jūs iecēlis par Dānijas troņmantnieku?
Hamlets.
Jā, kungs, bet «kamēr zāle paaug»… Šis sakāmvārds mazliet novecojis.
Ienāk aktieri ar stabulēm rokās.
Ā, stabules! Parādiet man vienu. Ar jums vienu pašu runājot, — kādēļ jūs staigājat, kā savrup turēdamies no manis, it kā gribētu mani iedzīt cilpā?
Gildenšterns.
Ak mans princi, ja sava pienākuma pildīšanā esmu pārdrošs, tad mana mīlestība jo atklātāka.