Karaliene.
Kam to saki?
Hamlets.
Vai jūs neredzat neko?
Karaliene.
Neko, kaut redzu visu, kas ir te.
Hamlets.
Un nedzirdat?
Karaliene.
Tik mūsu sarunu.
Hamlets.
Ak, skatieties! Viņš lēni virzās prom!
Mans tēvs un tāds, kāds bija dzīvojot!
Lūk, tur viņš iet, nupat pa durvīm iziet.
Rēgs aiziet.
Tās tikai tavas slimās iedomas;
Jo smadzenes it viegli rada māņus,
Kad pārkairināts prāts.
Hamlets.
Pārkairināts prāts?
Man pulss rit mierīgi, tāpat kā jums.
Tam veselīga mūzika, nav ārprāts,
Ko runāju, ja gribat, pārbaudiet.
Es varu atkārtot ik vārdu teikto.
To vājprāts neiespēj. Māt, dieva dēļ,
Ar glaimu zālēm neremdiniet sirdi,
It kā mans vājprāts runātu, ne grēks tavs;
Nē, tā tik rēta pārvilksies ar plēvi
Un strutas ies uz iekšu, to maitājot.
Jums grēki jāizsūdz un jānožēlo,
Un turpmāk negrēkojiet, nemēslojiet,
Lai nezeļ nezāles, kam jāiznīkst.
Un piedodiet, ka es jūs pamācu,
Jo mūsu apstulbotos, trulos laikos
Lūdz tikums grēku, zemu liekdamies,
Lai atvaino un ļauj tam darīt labu.
Karaliene.
Ai Hamlet! Sirdi tu man pušu šķēli.
Hamlets.
Ak, metiet projām viņas ļauno pusi,
Ar otru pusi skaidrāk dzīvojot.
Ar labu nakti! Tikai neguliet Pie tēvoča!
Ja tikuma jums nav,
Tad mēģiniet vismaz to liekuļot.
Šis nezvērs — ieradums, kas aprij jūtas
Un postu nes, un saēd sirdsapziņu,
Dod it kā ietērpu, kas visai ērts:
Jūs šonakt atturieties. Būs daudz vieglāk
Tad turpmāk vēl jo mērenākai kļūt,
Un vēlāk izliksies vēl vieglāk tas,
Jo ieradums gandrīz spēj pārvērst dabu,
Pat pieveikt velnu un to projām triekt
Ar brīnišķīgu spēku. Labu nakti!
Ja vēlēsieties dot mums svētību,
Tad izlūgšos es tieši to no jums.
Uz Poloniju rādīdams.
Šī kunga man ir žēl, bet, ja debesis
Tā lēmušas, ka sods tam jāsaņem
No manis, man savukārt no viņa, —
Man jābūt viņa tiesnesim un rīkstei.
Es viņu pievākšu un atbildēšu
Par viņa nāvi katram. Saldu dusu!
Es biju skarbs aiz mīlas, ne aiz naida;
Ir ļauni sākts, bet ļaunāks vēl mūs gaida.
Vēl vienu vārdu, kundze.
Karaliene.
Ko lai daru?
Hamlets.
To vien tik ne, ko es jums ieteicu,
Lai uzpūtīgais karalis jūs vilina
Uz gultu, vaigā kniebj un sauc par pelīti.
Un tā par pāris sājām bučiņām
Vai nolādētās rokas rupju glāstu
Tad izklāstiet tam visu, kā tas ir,
Ka patiesībā prātā jucis neesmu,
Bet izliekos. To zināt viņam der,
Jo skaista, tikla, gudra karaliene
Kā gan lai slēptu krupim, melnam runcim
Tik dārgu atradumu? Kas to spētu?
Nē, sirdsbalsij un saprātam par spīti
Uz jumta putnu būri atveriet,
Lai putni skrien, un, kā reiz pērtiķis,
Tad lieniet vien jūs slazdā izpētīt
Un lauziet pati savu kaklu.
Karaliene.
Bet esi drošs, ja vārdi dvaša
Un dvaša dzīvība, tad dzīvības
Man nav, lai izdvestu, ko teici man.
Hamlets.
Man jādodas uz Angliju, vai zināt?
Karaliene.
Ak, es aizmirsu tev pateikt: jā, tā lemts.
Hamlets.
Jau parakstīts.
Un diviem skolas biedriem,
Kam uzticos kā divām niknām odzēm,
Ir uzdots ceļu sagatavot man
Un mani nelietībās ievadīt.
Lai strādā! Lieliski, ja inženieri
Ar paša spridzekļiem var gaisā spert.
Lai grūti nāksies man, es tomēr gribu
Zem viņu mīnām dziļāk parakties
Un uzlaist tos līdz mēnesim. Ir prieks,
Kad sacērtas ar gudru gudrinieks.
Šis vīrs man sagādājis smagu nastu.
To aizvākšu es blakus istabā.
Ar labu nakti, māt! — Šis padomnieks
Nu ļoti kluss un noslēpumains, drūms:
Dzīvs būdams, bija muļķis un liels pļāpa.
Kungs, nāciet, lai reiz izbeigt var ar jums.
Ar labu nakti, māt!
Iziet katrs uz savu pusi.
Hamlets iznes liķi.
CETURTAIS CĒLIENS
PIRMĀ AINA Istaba pilī.
Ienāk karalis, karaliene, Rozenkrancs un Gildenšterns.
Karalis.
Šīm smagām nopūtām ir kaut kāds cēlon's,
Jums jāpaskaidro, mums tas jāzina.
Kur jūsu dēls?
Karaliene.
Jūs, lūdzu, atstājiet uz brīdi vienus mūs.
Rozenkrancs un Gildenšterns iziet.
Ak mans kungs, kas šonakt man bij jāpieredz!
Karalis.
Kas, Ģertrūd? Ko Hamlets dara?