Vediet viņu iekšā.
Rozenkrancs.
Ej, Gildenštern! Ievediet viņa augstību!
Ienāk Hamlets un Gildenšterns.
Karalis.
Nu, Hamlet, kur Polonijs?
Hamlets.
Vakariņās!
Karalis.
Vakariņās? Kur?
Hamlets.
Nevis tur, kur viņš ēd, bet kur viņu ēd: patlaban kāda atklāta tārpu sanāksme noņemas ap viņu. Kas attiecas uz ēšanu, tad tārps ir ķeizaru ķeizars; mēs barojam citus dzīvniekus, lai barotos paši, bet paši barojamies, lai būtu tārpiem barība. Treknais karalis un liesais ubadziņš ir tikai dažādi ēdieni, divas maltītes vienam galdam. Tādas ir tās beigas.
Karalis.
Ak vai, ak vai!
Hamlets.
Kāds var izmakšķerēt zivi ar tārpu, kurš ēdis karali, un ēst zivi, kas barojusies ar šo tārpu.
Karalis.
Ko tu gribi ar to teikt?
Hamlets.
Neko, tikai jums parādīt, kā karalis var ceļot pa ubaga zarnām.
Karalis.
Kur Polonijs?
Hamlets.
Debesīs; sūtiet turp viņu apraudzīt; ja jūsu sūtņi viņu tur neatrod, meklējiet paši viņu citā vietā. Bet, nudien, ja jūs viņu neatradīsiet šinī mēnesī, tad saodīsiet to, ejot pa kāpnēm uz galeriju.
Karalis.
Ejiet meklējiet viņu tur!
Daži galminieki aiziet.
Hamlets.
Viņš pagaidīs, kamēr jūs ierodaties.
Karalis.
Tavs nedarbs tavas drošības dēļ, Hamlet,
Kas mums rūp, lai cik tas sāpīgi, —
Tas tevi projām raida no šejienes
Ar uguns ātrumu. Ej saposies,
Jau kuģis gatavs stāv, labs ceļavējš
Un pavadoņi gaida; traucas viss
Uz Angliju.
Hamlets.
Uz Angliju?
Karalis.
Jā, Hamlet.
Hamlets.
Labi.
Karalis.
Tā ir, ja zinātu tu iemeslu, kāpēc.
Hamlets.
Es redzu ķerubu, kas to redz.
Bet nu, prom uz Angliju!
Ardievu, dārgā māte!
Karalis.
Tavs mīļais tēvs, Hamlet.
Hamlets.
Mana māte: tēvs un māte ir vīrs un sieva; vīrs un sieva ir viena miesa, tātad mana māte. Nu, prom uz Angliju!
Aiziet.
Karalis.
Tam sekojiet un ieviliniet to
Drīz kuģī; gribu, lai viņš tiek jau prom.
Viss nokārtots, kas ar to sakarā,
Un parakstīts.
Es lūdzu, steidzieties!
Rozenkrancs un Gildenšterns iziet.
Man, Anglija, ja gribi mīļa būt, —
Mans lielais spēks tev prātīgai liek būt;
Vēl tavas brūces sarkanas un jēlas
No dāņu zobena, un labprātīgi
Tu maksā meslus mums, tad neļausi
Tu atdzist pavēlei, ko dod tavs kungs;
Kā rakstā teikts, ir jāmirst Hamletam.
To dari, Anglija! Jo asinīs
Viņš plosās man kā drudzis, dziedini!
Un, kamēr nava viņš pie malas vākts,
Mans laimes laiks nekad nav sākts.
Aiziet.
CETURTĀ AINA Klajums Dānijā.
Iznāk Fortinbrass un kapteinis ar kareivjiem ierindas kārtībā.
Fortinbrass.
Nu, ejiet, kapteini, un sveiciniet
No manis dāņu karali un sakiet,
Ka Fortinbrass lūdz dot tam ceļvežus
Caur viņa valsti karagājienam,
Kā norunāts. Kur atrast mūs, to zināt.
Ja viņa majestāte vēlētos,
Liels gods mums būs to apsveikt personīgi.
Tā viņam ziņojiet.
Kapteinis.
Jā, cienīts kungs.
Fortinbrass.
Lai pulki virzās pamazām uz priekšu.
Fortinbrass ar pavadoņiem aiziet.
Ienāk Hamlets, Rozenkrancs, Gildenšterns un pavadoņi.
Hamlets.
Kungs cienījamais, kam tas karaspēks?
Kapteinis.
Tie norvēģi, mans kungs.
Hamlets.
Kāds viņu nolūks, teic!
Kapteinis.
Pret poļu zemi karā iet.
Hamlets.
Kas vada tos?
Kapteinis.
Tos vada Fortinbrass, norvēģa brāļadēls.
Hamlets.
Vai viņi iet pret visu Poliju Vai tikai kādu nomali?
Kapteinis.
Ja taisnību bez aplinkiem grib teikt,
Mēs ejam atņemt mazu zemes stūri,
Kam tik vien labuma kā nosaukums.
Par pieciem dukātiem to nenomātu,
Ne vairāk dabūtu, ja pārdotu, —
Vienalga, norvēģis vai polis.
Hamlets.
Tad taču polis neaizstāvēs to.
Kapteinis.
Jau uzcēlis tur īstu nometni.
Hamlets.
Divtūkstoš cilvēku un zelta kaudze
Par maz, lai izšķirtu šo tukšo ķildu.
Tie labklājības, miera augoņi,
Kas vispār izstruto uz iekšu
Un neparāda, kādēļ daudziem jāmirst.
Jums pazemīgi pateicos, mans kungs.