Kapteinis.
Lai dievs ar jums!
Aiziet.
Rozenkrancs.
Vai labpatiks jums nākt, kungs?
Hamlets.
Gan panākšu. Jūs ejiet vien uz priekšu.
Citi aiziet, Hamlets paliek.
Ikkatrs gadījums tā mani apsūdz
Un gumda kūtro atriebi! Kas cilvēks,
Ja viņa dzīves satvars — ēst un gulēt?
Viņš tikai kustonis, ne vairāk. Tas,
Kas radījis mūs, piešķirdams mums prātu,
Ka var skatīt nākotni un pagātni, —
Tas mums šo dievišķīgo prāta spēju
Nav devis, lai tā dīkā pelētu.
Vai dzīvnieciska aizmāršība tā
Vai apdoms kāds, kas visu sīki apsver.
Tur gudrības ir viena ceturtdaļa,
Bet trijās — gļēvums. Nezinu es pats,
Kādēļ vēl dzīvoju, lai sacītu:
«Tas jādara,» — kad iemesls, griba, spēks
Man ir to darīt, kad mani mudina
Tik lieli piemēri kā pati zeme.
Šī stiprā armija tik lielā skaitā,
Ko vada smalkjūtīgs, maigs, vārīgs princis,
To spārno dievišķīga godkāre;
Tas droši stājas nezināmā priekšā
Un mirstīgo un nedrošo liek ķīlām
Pret laimi, nāvi, likteni un briesmām, —
Par olas čaulu. īsti dižens tas,
Kas troksni nesacel bez iemesla,
Bet uzsāk cīnu pat par salmiņu,
Ja gods to prasa. Bet ko es stāvu,
Kam tēvs ir nonāvēts un māte kaunā,
Kam prāts un asinis tiek kairināti,
Un vēl es nemostos, kad man par kaunu
Ir jāpieredz, ka drošā nāvē dodas
Šie dividesmittūkstoš kareivji,
Kas iedomu un slavas murgu dēl
Uz saviem kapiem kā uz gultām soļo;
Tie cīņā iet par zemes gabalu,
Kur vietas nav, lai sastātos un spriestu,
Kam taisnība, un vietu nepietiek,
Kur guldīt kritušos? Lai turpmāk man
Prāts asinsdomu vērpj, vai neder tas nekam.
Aiziet.
PIEKTĀ AINA Elsinorā. Istaba pilī.
Ienāk karaliene, Horācijs un galminieks.
Karaliene.
Es nevēlos ar viņu runāt vairs.
Galminieks.
Bet viņa lūgšus lūdz, tik izmisusi,
Ka tiešām pelnījusi līdzcietību.
Karaliene.
Ko viņa grib?
Galminieks.
Par savu tēvu runā
Un saka, dzirdot — pasaulē daudz viltus,
Pie krūtīm sit, satraukta vaimanā
Un salmus spārda, runā kā ārprātā
Un aplam, viņas vārdos jēgas nav.
Bet tie, kas dzird, grib taisīt slēdzienus
Un jaust un uzminēt to saturu,
Ar savām domām viņas vārdus saistot;
Un viņas vaibstos, roku kustībās
Un galvas mājienos redz nozīmi,
Kaut neskaidru, bet visai nelāgu.
Horācijs.
Jums derētu ar viņu parunāt,
Jo prātos rūgstošos tā bīstamas
Var kaisīt aizdomas.
Karaliene.
Lai viņa ienāk!
Horācijs aiziet. Sāņus.
Ak slimā sirds, tev piemīt grēka daba,
Šķiet, katrs nieciņš nevēsta vairs laba.
Šis noziedzīgais nemiers mani kauj;
Jo slēpties grib, jo kailu sevi rauj.
Ienāk galminieks un Ofēlija.
Ofēlija.
Kur skaistā dāņu zemes karaliene?
Karaliene.
Kas noticis jums, Ofēlij?
Ofēlija dzied.
Kā tavu visumīļo man
No citiem atšķirt būs?
Pēc nūjas, lobu cepures,
Un sandalēs viņš būs.
Karaliene.
Ak mīļā jaunkundz, kādēļ šāda dziesma?
Ofēlija.
Ko jus teicāt? Nē, es ludzu, klausieties!
Dzied.
Viņš, kundze, miris, tāls ir ceļš,
Kas nenāk vairs uz mājām.
Zaļvelēna tam pagalvī,
Bet akmens velts pie kājām.
Ak vai!
Karaliene.
Bet, mīļā Ofēlij…
Ofēlija.
Lūdzu, klausieties!
Dzied.
Kā kalnu sniegs tam tērps bij balts…
Ienāk karalis.
Karaliene.
Ak vai! Redziet, mans kungs.
Ofēlija dzied.
Un skaisti ziedi kapu klāja,
Bet nebij mīļu asaru,
Kad sirds tam sāpēs stāja.
Karalis.
Kā jums klājas, daiļā jaunava?
Ofēlija.
Labi, lai dievs jums palīdz!
Viņi saka, ka pūce esot bijusi maiznieka meita.
Kungs, mēs zinām, kas mēs esam, bet nezinām, kas varam būt.
Lai svētīts jūsu azaids!
Karalis.
Tas attiecas uz viņas tēvu.
Ofēlija.
Lūdzu, nerunāsim vairs par to; bet, kad jums jautā, ko tas nozīmē, tad atbildiet.