Dzied.
Svētvalentina dienas rīts
Pār zemi uzaust jauks.
Es tev pie loga klauvēju,
Šeit tava meiča, draugs.
Dzird Valentins un kājās lec,
Viņš drīz ir saposies,
Ver durvis, meiču iekšā laiž.
Un prom kā meiča tā vairs neaizies.
Karalis.
Daiļā Ofēlija!
Ofēlija.
Nav ko ļaunoties, patiesi, tūliņ beigšu.
Dzied.
Ak vai, tu svētā dievmāte!
Kāds kauns, kāds kauns un nelaime!
To puiši allaž dara tā,
Tiklīdz tie var. Tie peļami patiesi.
Nu viņa raud: pirms mani ņēmi,
Tu precēt mani solījies.
Viņš atbild:
To labprāt būtu darījis,
Ja pati nebūtu man klāt tu spiedusies.
Karalis.
Vai viņa jau sen tāda?
Ofēlija.
Cerēsim, ka viss būs labi. Mums jābūt pacietīgiem.
Bet man jāraud, domājot, ka viņi ieguldīja viņu aukstā zemē.
Mans brālis to dabūs zināt, un es jums pateicos par jūsu labo padomu.
Manu karieti! Ar labu nakti, dāmas! Ar labu nakti, manas mīļās! Ar labu nakti! Ar labu nakti!
Aiziet.
Karalis.
Tai cieši sekojiet un labi uzmaniet.
Horācijs iziet.
Šai kaitei cēlonis ir ciešanas,
Ciešs sakars tam ar viņas tēva nāvi.
Ak Ģertrūd, Ģertrūd! Ja reiz bēdas nāk,
Tās nenāk vis kā izlūki pa vienai,
Bet lielā barā! Pirmkārt, tēva nāve,
Tad, otrkārt, prom ir jūsu dēls.
Šis sava Tik taisnā soda niknais pelnītājs.
Un ļaudis iegrimuši aizdomās
Un nelietīgās, ļaunās valodās
Par krietnā Polonija nāvi. Tiešām,
Mēs gudri nebijām, tā slepen
To apbedot. Tad skumjā Ofēlija,
Kas nonākusi pretrunā ar savu
Tik gaišo prātu, bez kura visi
Mēs esam tikai dzīvnieki vai lelles.
Un pēdīgi, kas svarīgāks par visu,
Tās brālis ieradies no Francijas,
Ar brīnumiem viņš sevi ēdina
Un turas mākoņos, jo netrūkst to,
Kas piedzen pilnas viņam abas ausis
Ar ļaunām valodām par tēva nāvi.
Ies mēlnesības tā no auss uz ausi
Un nekautrēsies minēt mūsu vārdus.
Ak dārgā Ģertrūd, tas kā ložu krusa
Sit mani nāvīgi.
Ārā troksnis.
Karaliene.
Ak vai! Kas tas par troksni?
Karalis.
Kur mani šveicieši? Lai sarga durvis.
Ienāk galminieks.
Kas tur par troksni?
Galminieks.
Karal, glābieties!
Pats okeāns, kas izlauzies no krastiem,
Tik strauji visas lejas neaprīs
Kā Laerts, nemiernieku baru vadot,
Veic jūsu virsniekus. Bet pūlis viņu
Jau sauc par valdnieku, it kā nupat
Tik sāktos pasaule, bet senatne
Kā aizmirsta, un svešas parašas
Nu katra vārda liecinieks un balsts.
Tie kliedz: «Mēs vēlam! Lai Laerts karalis!»
Un rokas, mutes, cepures to sveic
Līdz padebešiem: «Lai Laerts karalis!»
Karaliene.
Cik jūsmīgi tie rej pa maldu pēdām!
Cik aplam, dāņu suņi viltīgie.
Ārpusē troksnis.
Karalis.
Jau durvis izlauztas.
Ienāk Laerts bruņojies, aiz viņa dāņi.
Laerts.
Kur karalis? Jūs, kungi, ārā stāviet!
Dāņi.
Nē, iekšā iesim.
Laerts.
Lūdzu, laidiet mani!
Dāņi.
Mēs paklausām.
Dāņi atkāpjas aiz durvīm.
Laerts.
Es pateicos jums. Apsargājiet durvis.
Tu, bende karal, atdod manu tēvu!
Karaliene.
Ak labais Laert, lūdzu, rimstieties!
Laerts.
Tas piliens asiņu, kas manī mierīgs,
Par bastardu sauc mani, manu tēvu
Par netikli un manai mātei
Dedz pierē kauna zīmi.
Karalis.
Kāpēc, Laert,
Tik milzīga ir tava sacelšanās?
Laid viņu, Ģertrūd, nebaidies par mums,
Ap karali tāds vēdo dievīgums,
Ka nodevība, tiklīdz ierauga,
Ko gribējusi, tūdaļ sabīstas.
Teic, Laert, kāpēc tu tik saniknots!
Ļauj viņam, Ģertrūd.
Lai jel runā vīrs!
Laerts.
Kur mans tēvs?
Karalis.
Viņš miris.
Karaliene.
Bet viņš nav vainīgs.
Karalis.
Ļauj, lai viņš jautā, cik vien vēlas.
Laerts.
Jūs mani nemuļķojiet. Kā viņš mira?
Lai ellē uzticība! Visumelnam
Lai velnam zvēresti! Lai sirdsapziņa
Un cēlsirdība dziļā peklē grimst!
Es uzdrošinos zvērēt, kā šeit stāvu, —
Man abas viņpasaules vienaldzīgas;
Lai nāk kas nākdams; vienīgi par tēvu
Es gribu atriebties.
Karalis.