Tā arī bija. Domu plūsma nobeidzās ar piepešu uzliesmojumu, un es sapratu, ka mākslinieka murgu ainu fragmenti ir viena veselā daļiņa tā pakāpeniskā attīstībā. Bet, ja nu tas tā, tad … vai tiešām esmu sastapies ar paaudžu atmiņu, kas saglabājusies un no gadsimtu dzīlēm uzpeldējusi tieši šajā cilvēkā?! Pilnīgi savas hipotēzes varā, es turpināju vir- knēt man zināmos faktus uz pēkšņi atrastā domu pavediena. Ļeontjevs sūdzējās par sāpēm pakauša augšpusē, bet tieši tur, lielo pusložu aizmugures daļā, manuprāt, glabājas vissenākās saites — atmiņas šūniņas. Acīmredzot milzīgā dvēseles sasprindzinājuma ietekmē no smadzeņu dzīlēm sāka uzpeldēt seni atveidi, kas līdz šim bija apslēpti zem viņa personiskās dzīves atmiņas bagātībām. Un uzmācīgās pūles atcerēties kaut ko, bez šaubām, bija atbalss, ko radīja domu zemapziņas plūsma pāri neizgaismotiem atmiņas atveidiem. Kā māksliniekam redzes atmiņa viņam bija neparasti spēcīgi attīstīta. Tas palīdzēja izgaismotajiem atmiņas fragmentiem domās atspoguļoties veselu ainu veidā.
Atradis atbalsta punktu, es turpināju meklēt arvien jaunus pierādījumus savam minējumam, beidzot pārtraucu spriedelēšanu un satraukts pievērsos telefonam. Ja mani spriedumi ir pareizi, tad es tūdaļ dzirdēšu no Ļe- ontjeva tieši to, ko vajag dzirdēt. Ja ne — viss ir aplami un no jauna manā priekšā būs nezināmā neizdibināmais, gludais mūris. Es pat aizmirsu, ka ir ļoti vēls. Ļeontjevs kā vienmēr negulēja un tūlīt pienāca pie telefona.
— Vai tas esat jūs, profesor? — es klausulē izdzirdēju viņa kā parasti sasprindzināto balsi. — Tātad jums ir kaut kas padomā?
. — Sakiet, vai jūs zināt savus radurakstus?
— Ak, cik gan reizes man to nav jautājuši! Kā man zināms, mūsu dzimtā nav prātā jukušu, dzērāju un veneriķu.
— Lieciet mierā prātā jukušos, man pavisam kas cits vajadzīgs. Vai jūs zināt, kas pēc tautības bija jūsu senči, no kurienes viņi, no kādas valsts? Jums vajadzētu būt dienvidniekam!
— Tā tas arī ir, profesor, bet es nevaru saprast, kā …
— Paskaidrošu pēc tam. Nepārtrauciet mani! Tātad, kas jūsu dzimtā ir dienvidnieks?
— Es neesmu augstdzimusi persona un precīzu savas dzimtas ģenealoģiju nezinu. Abi mana vectēva vecāki bija cēlušies no Kipras salas. Taču tas bija ļoti sen. Vectēvs pārcēlās dzīvot uz Grieķiju, bet no turienes uz Krieviju, uz Krimu. Arī es pats esmu dzimis Krimā. Bet kāpēc jums tas jāzina, profesor?
— Sapratīsit, ja vien mans pieņēmums ir pareizs … — es atbildēju, neslēpjot savu prieku, un norunāju ar Ļeontjevu tikties rīt.
Guļot gultā, es vēl ilgi -prātoju. Uzdevums bija skaidrs, un diagnoze pareiza. Tagad vajadzēja tikai pastiprināt un turpināt paaudžu atmiņas izgaismošanu līdz kaut kādām Ļeon- tjevam svarīgām robežām. Bet, kas tās par robežām, Ļeontjevs, protams, nezināja, un arī es nespēju iedomāties. Jau laižoties miegā, nolēmu, ka to nākotne pati rādīs.
Nākamajā dienā tafā pašā kabinetā un tajā pašā agrākajā pozā sēdēja Ļeontjevs. Viņa bālā seja vairs nebija drūma, un viņš ar skatienu nepārtraukti sekoja man, kamēr es pastaigājos pa kabinetu un iepazīstināju viņu ar savu teoriju.. Nobeidzis atlaidos atzveltnī aiz galda, bet viņš sēdēja, nogrimis dziļās pārdomās. Es sakustējos, Ļeontjevs nodrebēja, tad, raugoties man tieši acīs, pajautāja:
— Bet kā jūs, profesor, domājat, vai tas nav zīmīgi, ka ideja izveidot tēlu no ziloņkaula radās tieši man?
— Nu jā, tas var būt, — es īsi atbildēju, nevelēdamies novirzīties no domām, kas iešāvās man prātā par Ļeontjeva atmiņu tālākas izgaismošanas iespējām.
— Un vai tam, kas rnan jāatceras, nav sakara ar manis iecerēto tēlu? — mākslinieks neatlaidīgi turpināja taujāt.
— Jā gan, tas ir ļoti iespējams, — es acumirklī atsaucos, jo mākslinieka vārdi it kā pielika punktu manām pārdomām.
Mani minējumi stipri satrauca Ļeontjevu. Varbūt viņš instinktīvi juta, ka es eju pareizu ceļu, lai atklātu noslēpumu, un jau pats sāka palīdzēt manos meklējumos.
Mēs vienojāmies, ka Ļeontjevs pacentīsies nekavējoties izolēt sevi no visiem ārējiem iespaidiem. Ieslēdzies savā dzīvoklī, pustumsā viņš mēģinās koncentrēties vīzijām, bet, kad tās sāks zust, centīsies tās atkal atsaukt. Nevis cīnīties ar sajūtu, ka kaut kas jāatceras, bet taisni otrādi — pastiprināt to, pēc maniem norādījumiem ierosināt atmiņu ar dažām īpašām zālēm. Pūloties atcerēties, nervu sasprindzinājums var sasniegt bīstamu robežu, taču vajadzēs riskēt. Par savām vīzijām un veselības stāvokli Ļeontjevs ik vakarus ziņos man pa telefonu.
Šoreiz leitnants sāka steigties mājup. Ar skatienu pavadīdams viņa stalto stāvu, es vēlreiz nodomāju, cik reti pievilcīgs ir šis cilvēks, kas neizprotamā kārtā bija kļuvis man dārgs. Vakarā, pretēji gaidītajam, viņš nepiezvanīja. Mazliet raizējos, tāpēc taisījos piezvanīt viņam pats, bet pārdomāju, nolēmis netraucēt sava pacienta vientulīgo gremdēšanos sevi. Tomēr es mocījos šaubās par paša izgudrotās ārstēšanas sistēmas nekaitīgumu un, kad nākamajā vakarā ieskanējās telefons, ar atvieglojumu paskatījos uz pretīgo aparātu.
— Profesor, jums droši vien taisnība. Es iegāju, — Ļeontjevs bez ievada paziņoja, un viņa balsī, kā man šķita, vairs nebija jūtams neveselīgais saspringums.
— Kā? Kur iegājāt? — es nesapratu.
— Nu, tajā mājā vai pilī, tajā baltajā ēkā uz kraujas, — mākslinieks steidzīgi stāstīja. — Protams, visas šīs ainas, ko es tik skaidri atceros, pakāpeniski pāriet cita citā. Tagad es redzu, kas atrodas šajā ēkā. Tur ir liela istaba vai zāle. Durvju vietā plaši atvērts vara režģis. Vara plāksnes sedz arī grīdu. Te daudz tēlu un kaut kādu citu lietu, bet tās es nevaru skaidri saskatīt. Vara režģim pretējā pusē, pie sienas, zāles galvenās ass centrā — plata arkāde, caur kuru redzamas mirdzošas debesis. Pie šīs arkādes vēl viens balts tēls, un tam blakus kaut kādi galdiņi un trauki… Ak, mans dievs, beidzot sapratu: tā taču ir tēlnieka darbnīca! Uz redzēšanos, profesor!
Telefona klausule dobji noklikšķēja. Tagad es ne mazāk kā pats mākslinieks degu nepacietībā, skaidri saprazdams, cik tas viss ir neparasti. Taču kā zinātnieks es mācēju būt pacietīgs un varēju tāpat kā agrāk kārtot savas lietas, kaut gan divus nākamos vakarus telefons klusēja. Zvans atskanēja agri no rīta, kad es vēl tikai gatavojos sākt darba dienu un negaidīju nekādus ziņojumus no Ļeon- tjeva. Mākslinieks nogurušā balsī palūdza mani tūlīt pat aizbraukt pie viņa.
— Es, liekas, būšu beidzis savus klejojumus pa senatni, neko nespēju saprast, profesor, un ļoli baidos … — viņš nenobeidza.
— Labi, pacentīšos izrauties, gaidiet. Vai nu aizbraukšu, vai piezvanīšu, — es pasteidzos pievienoties.
Atbrīvojies no citiem pienākumiem, rīta pusē aizbraucu uz Taganku un ne bez grūtībām sameklēju nelielu, pelēku māju ar tor- nīti. Tā atradās dārziņā, kas bija dziļi paslēpies ielas līkumā. Mākslinieks steidzīgi ieveda mani savā istabā. Tā bija ļoti vienkārša, bez jebkādas tīšas nekārtības, kādu nezin kāpēc iemīļojuši cilvēki, kam ir kāds sakars ar mākslu.
Ar biezu paklāju aizsegtais logs neļāva gaismai ieplūst istabā. Mazās, ar kaut ko gaišzilu apklātās spuldzītes gaismā tik tikko varēja atšķirt priekšmetu kontūras. Es pasmaidīju, ieraugot, ar kādu precizitāti bija izpildīti visi mani norādījumi.
— Iededziet taču gaismu, te ne velna nevar redzēt.
— Ja jums, profesor, nav iebildumu, labāk nededzināsim gaismu, — bikli palūdza mans pacients. — Es baidos zaudēt savu koncentrē- tību. Vēlreiz koncentrēties man vairs nebūs spēka.