Ļoti liela nozīme hipnozei un suģestijai ir neirogēnu slimību ārstēšanā. Gandrīz vai neticamu gadījumu aprakstījis ārsts hipnologs A. Tokarskis. Pacientam draudējusi kājas amputācija sakarā ar gangrēnu, ko radījusi ilgstoša asinsvadu spazma. Izmantojot hipnotisko suģestiju, spazma tikusi likvidēta un ka ja bijusi glābta.
Hipnozi, ko izdara lielas cilvēku grupas klātbūtnē, sauc par masu (vai kolektīvu) hipnozi. V. Behterevs šo psihoterapijas palīgmetodi veiksmīgi lietoja alkoholiķu un narkomānu ārstēšanai. Viņš aprakstījis arī sekmīgus hipnotiskās suģestijas iedarbības gadījumus neirogēnu hronisku caureju un aizcietējumu ārstēšana. Ar hipnotisko suģestiju līdz zināmai pakāpei var ietekmēt vielmaiņu, ķermeņa temperatūru, sviedru izdali, siltumatdevi.
Klīniskie novērojumi, kas izdarīti slimniekiem, kuri tiek ārstēti ar hipnozi, apstiprinājuši nervu darbības traucējumu nozīmi dažu slimību izcelsmē un attīstībā. Kādā Rīgas slimnīcā tika operēta slimniece, kurai bija ezofagokardiospazma — spastiska muskuļu savilkšanas vieta, kur barības vads pāriet kuņģī. Pēc operācijas pacientes veselības stāvoklis neuzlabojas. Taču, ārstējot ar hipnozi, tika panākta izveseļošanās. Šis gadījums apstiprina teoriju, ka dažas slimības primāri ir neirogenas.
Un vēl viens piemērs no ārstnieciskās prakses. Slimniece bija saslimusi ar akūtu rozi un griezās pie ārsta otrajā dienā pēc slimības pazīmju parādīšanās. Sievietei bija nespēks, paaugstināta temperatūra, slima locekļa pietūkums. Pacienti sāka ārstēt ar hipnozi, un jau pēc pirmā seansa iekaisuma process bija apturēts, bet pēc otra hipnozes seansa — ceturtajā dienā pēc saslimšanas. — slimniece bija pilnīgi izveseļojusies un varēja stāties darbā. Šādu rozes izārstēšanas gadījumu ir daudz, un visi tie liecina, ka šīs slimības izcelsme liela nozīme ir centrālās nervu sistēmas stāvoklim. Tāpēc nereti hipnoze palīdz atklāt slimības raksturu. Histērijas slimīgo parādību — paralīžu, akluma, kurluma, runasspeju zuduma un stostīšanās — izārstēšana ir plaši zināma un jau pietiekami aprakstīta brošūras daļā, kas veltīta dažām hipnozes vēstures lappusēm.
Atzīmējams, ka ar hipnozes un suģestijas palīdzību var ietekmēt cilvēka uzmanības koncentrētību, sasniedzot augstu tās pakāpi. Vēl vairāk — var panākt tādu koncentrētību, kur cilvēka uzmanība vienlīdz labi ir pievērsta vairākiem objektiem reizē.
Protams, visas parādības, ko var izraisīt ar hipnozi un hipnotisko suģestiju, nav iespējams aplūkot. Kā norādīts brošūras ievadā, šajā jomā ir daudz strīdīgu un neskaidru jautājumu. Bet to atrisināšana, jādomā, vairs nav aiz kalniem.
Svarīgi ir zināt, ka ar hipnozi atļauts nodarboties tikai mediķiem un tikai zinātniskos un ārstnieciskos nolūkos. Personām bez augstākās medicīniskās izglītības hipnozes seansus rīkot aizliegts. Aizliegta arī teatralizēta hipnozes demonstrēšana. Vienīgi izņēmuma kārtā un tikai ārstiem atļauts ar hipnozes seansiem ilustrēt lekcijas par hipnozes būtību.
Kāpēc ir nepieciešams šāds aizliegums?
Šarlatāna rokās hipnoze no ārstēšanas metodes var kļūt par bīstamu cilvēka psihes ietekmēšanas līdzekli. Nemākulīgas suģestijas, kā arī daždažādu vārdošanu, burvestību izmantošana slimnieku ārstēšanā bieži noved pie nelabojamām kļūdām. Ir zināms daudz gadījumu, kur slimnieki kaut kādu iemeslu dēļ pēc palīdzības griezušies pie dziedniecēm jeb tā saucamajām vecenēm, nevis pie ārstiem. Rezultātā viņu veselības stāvoklis vēl vairāk pasliktinājies. Tā, piemēram, slimnieks ar ādas vēzi griezās pie «vecenes», kas veselu gadu laiku pa laikam apvārdoja vēzi. Galu galā slimnieka veselība strauji pasliktinājās, jo audzēja metastāzes parādījās arī citos orgānos. Un tikai tad slimnieks griezās pēc palīdzības pie ārsta. Diemžēl palīdzēt vairs nevarēja, jo slimība bija gaužām ielaista. Bet ādas vēzis taču ir viegli konstatējams un, izmantojot mūsdienu ārstēšanas metodes, ir panākama pilnīga izveseļošanās!
Lūk, vēl kāds piemērs. Kuņģa čūlas slimnieks, ignorēdams ārsta ieteikumu ārstēties slimnīcā stingrā medicīniska kontrole, griezās pie dziednieces, kas sāka ārstēt pēc savas metodes — galvenokārt ar vārdošanu. Jau pēc pusotra gada slimnieks tika nogādāts slimnīcā bezcerīgā stāvoklī — no čūlas bija attīstījies ļaundabīgs audzējs.
Līdzīgs iznākums ir bijis arī mēģinājumiem «ārstēt» (ar apvārdošanu un lūgšanām) plaušu tuberkulozi, akūtas reimatiskās slimības un daudzas citas nopietnas kaites. Tomēr ir zināmi atsevišķi gadījumi, kur arī vārdošana devusi labu ārstniecisko rezultātu. Acīmredzot šo efektu rada gan suģestija no ārienes (dziedniece), gan slimnieka autosuģestija. Par autosuģestiju vēl runāsim.
Terapijas nolūkā hipnozi ieteicams izdarīt speciāli šim nolūkam paredzētās un attiecīgi sagatavotās telpās, kur var nodrošināt pilnīgu klusumu, pustumsu. Slimniekam jāieņem ērts guļu vai pussēdu stāvoklis, un seansa laikā nedrīkst novirzīties uz citām domām. Svarīgi, lai slimnieks zinātu hipnozes būtību. Jāpaskaidro, ka tā ir pilnīgi nekaitīga.
Pirms hipnozes jebkurā gadījumā nepieciešams noteikt hipnotizējamā cilvēka suģestējamības pakāpi. Tas ir ļoti svarīgs mērķtiecīgas hipnoterapijas priekšnoteikums. Šo pakāpi noteic ar dažādiem paņēmieniem. Viens no tiem ir šāds. Pacients nostājas pret ārstu hipnotizētāju ar muguru, kājas kopā, rokas nolaistas gar sāniem, muskulatūra atslābināta. Galvu viņš atliec atpakaļ un atbalsta uz izstieptās hipnotizētāja rokas. Tad ārsts liek slimniekam aizvērt acis, brīdinot neuztraukties, kad radīsies tieksme krist atpakaļ; slimniekam jāzina, ka viņš nenokritīs, jo laikus tiks atbalstīts. Tad mierīgi, bet stingri un pārliecinoši slimniekam tiek iegalvots, ka viņam būs jākrīt atpakaļ, tiklīdz hipnotizētājs noņems savu roku. Pēc šiem vārdiem hipnotizētājs noņem savu roku no slimnieka pakauša, un, ja slimnieks tiešām krīt, nepieciešams viņu īstajā brīdī pieturēt. Krišana vai arī tikai vēlēšanās to darīt jau liecina, ka pacientam ir pietiekami augsta suģestējamības pakāpe. Ja pārliecinoši rezultāti nav iegūti, var pieņemt, ka šis slimnieks suģestijai nepadodas. Taču negatīvs rezultāts, kas iegūts pēc aprakstītā paņēmiena, vēl neliecina, ka hipnoterapija vispār nav iespējama. Lai iegūtu pilnīgāku priekšstatu par slimnieka suģestējamības pakāpi, ieteicamas arī vēl citas metodes. Minēsim biežāk lietotās.
Pacients nostājas ar seju pret ārstu hipnotizētāju, kājas kopā, rokas gar sāniem, muskuļi atslābināti. Likdams slimniekam skatīties sev tieši acīs, hipnotizētājs koncentrē skatienu uz slimnieka virsdeguni, tad, ar plaukstām pieskardamies pacienta deniņiem, iegalvo, ka pēc tam, kad viņš — hipnotizētājs — nolaidīs savas rokas, pacients kritīs uz priekšu.Ja suģestējamības pakāpe ir augsta, tas arī notiek. Vairākuma gadījumu pacients nekrīt, tomēr jau neliela šūpošanās liecina, ka hipnoterapija ir iespējama.
Demonstrējot hipnozi lekcijas laikā (to drīkst darīt tikai ārsts!), lieto citu, daudz racionālāku paņēmienu, ar ko var noteikt gan lielākas cilvēku grupas, gan viena cilvēka suģestējamības pakāpi. Ārsts hipnotizētājs vienu pacientu vai vairāku cilvēku grupu uzaicina sakrampēt rokas pirkstus virs galvas un uzmanīgi skatīties uz kādu spožu priekšmetu vai arī hipnotizētājam acīs. Tad apgalvo, ka pirksti ir sastinguši un tos nav iespējams atliekt. Augstas suģestējamības gadījumā pirkstus patiešām nebūs iespējams atliekt.
Interesants ir paņēmiens ar šķietamo magnētu. Ārsts pacientam liek turēt diegā iekārtu metāla priekšmetu un apgalvo, ka, tuvinot šim priekšmetam magnētu, tas tiks pievilkts (vispārzināma parādība). Taču ārsts tuvina nevis magnētu, bet gan pakavveidīgu, speciāli šim nolūkam pagatavotu koka gabalu. «Magnētu» tuvinot un attālinot, diegā iekārtais metāla priekšmets parasti sāk .svārstīties pacientiem, kas vieglāk padodas hipnozei.