«Par visu ir jāsamaksā,» grūtsirdīgi no¬domāja Antons. «Ne velti savas alas tu¬vumā lapsa nemedī. . . Lai nu kā, viņi man var sagādāt lielas nepatikšanas. Tas nebūtu vēl nekas, ja tikai man, bet Nadjai . . .»
— Jūs nu gan esat glauni psihologi, — pieskaņojoties Mamontova tonim, ierunā¬jās Antons. — Kolīdz Nadjai radīsies kaut mazākās aizdomas, ka jūsu abu mīlestība uz mani nav pārāk dedzīga . . . Vārdu sakot, labāk vienosimies: ja gribat parunāt no¬pietni, lūdzu, palieciet, ja nē — vācieties prom!
— Sef, viņam ir taisnība! — pēkšņi ieru¬nājās Alīna, ar kāju zem galda piegrūdusi Antonam. — Vai nevaram parunāt mierīgi, bez apvainojumiem?
Mamontova sejā nepakustējās ne musku- lītis. «Dīvaini gan,» nodomāja Antons. «Šķiet, ka viņa enerģiskās un pievilcīgās asistentes akcijas beidzot sāk celties. Tikai pacietība un darbs nes panākumus, tikai pa¬cietība un darbs …»
— Aļinočka, tevi gaida kamera! — iejū¬tīgi paziņoja Antons. — Es domāju, ka tevi gaida kinokamera! Tauta ir izbadējusies pēc skaistuma. Pēc skaistuma un . . .
— Labi, — Mamontovs viņu pārtrauca. — Ko jūs gribat?
Antons brīdi padomāja un pasludināja:
— Domāju, ka par desmit tūkstošiem būtu ar mieru.
— Ko-o-o?! — režisors iesaucās, un viņa mute palika vaļā no pārsteiguma.
Antons līdzjūtīgi pasmaidīja, bet Alīna steidzās paskaidrot:
— Viņam patīk tā jokot, neņemiet to no¬pietni.
Taču joki Antonam vairs nenāca prātā. Aiz loga arvien tuvāk, arvien spēcīgāk at¬skanēja motoru troksnis. Tas nomāca pārē¬jās skaņas un apdullināja ausis. Ēka sāka vibrēt, liekot drebēt ari Antona ķermenim. «Kas tas ir?» viņš domāja. «Helikopters? Lidmašīna? Ak dievs, kaut nu tā nebūtu lidmašīna! Ja tā ietrieksies mājā . . .»
Antons ar mokām savaldījās, lai neskrie¬tu pie loga. Viņam iešāvās prātā: «Vienalga es nepaspēšu, es ne . . .»
Motoru troksnis sāka attālināties. Antons atvilka elpu un noslaucīja sviedrus, kas pēkšņi bija izspiedušies uz pieres. «Pagāja secen,» viņš nodomāja. «Šoreiz atkal pa¬gāja secen. Bet kas vēl gaidāms?»
Piecēlies no galda, Antons klusiem so¬ļiem devās uz virtuvi. Pie tās sliekšņa viņš apstājās. Noliekusies pār plīti, Nadja cen¬tīgi vārīja kafiju. Izskatījās, ka viss ir kār¬tībā, taču Antona satraukums nemazinājās.
Atgriezies viesistabā, namatēvs rūpīgi aizvēra durvis, bet tad, viesu izbrīnās pilno skatienu pavadīts, aizvilka smagos dubult- aizkarus. To darīdams, Antons uz mirkli palūkojās ārā: jau satumst sākušās debesis bija tīras, negaiss nebija gaidāms.
«Vai tiešām viss beigsies labi?» viņš no¬domāja. «Ak dievs! Lai nu tā būtu, ka šī pārīša ierašanās neitralizē pārējos blakus- * efektus!»
— Labi, — skaļi noteica Antons, apsēz¬damies krēslā. — Daudz laika mums nav, tāpēc pacentīsimies iztikt bez emocijām.
— Es klausos. Ko teiksit?
— Netaisos jūs šantažēt, izmetiet to no galvas! Bet par Nadju gan parunāsim. Kā jūs domājat, kas viņa ir?
— Nadja? — pārjautāja Mamontovs, pa¬raustīdams plecus. — Vai piekritlsit, ja teikšu — liela aktrise?
— Vai tas ir viss, ko esat sapratis?
Antons paskatījās uz durvīm un jautāja:
— Atbildiet godīgi — vai filmēšanas laikā jums nav bail?
— Turpiiiiet, — atbildēja režisors, kļū¬dams arvien drūmāks.
— Lai profesionāļi man piedod, taču Nadja nav aktrise. Viņa nevis imitē un tēlo, bet dzīvo pašas iedomātā pasaulē. Vai jums neliekas, ka tas ir bīstami?
— Kāpēc?
— «Ak dievs!» kā būtu teicis jūsu ievai¬notais bruņinieks. Vai tad jums, nav skaidrs? Tieši pirms jūsu atnākšanas mēs mēģinājām šķiršanās ainu, un tā beidzās gandrīz traģiski — Nadja gribēja nonāvē¬ties.
— Bet scenārijā tas taču nav paredzēts!
— Viņa uzspļauj scenārijam! Tas viņai ir vajadzīgs tikai kā sākumpunkts, tālāk viņa rīkojas atbilstoši tēla un dzīves loģi¬kai. Bet ko nu par Nadju . . . Vai esat ievē¬rojuši, kā pārvēršas viņas partneri? Pat es — tāds skeptiķis un cilvēks bez ta¬lanta — gluži nopretni iztēlojos, ka esmu romantikas pārņemts, no rētām un mīlestī¬bas mirstošs bruņinieks . . . Aina kļūst nevadāma, un tas var beigties ar fatālām sekām.
— Jūs pārspīlējat, — iebilda Mamon¬tovs ne pārāk pārliecinātā balsī.
— Vai gribat pārbaudīt eksperimentāli? Lieciet, lai viņa notēlo nāves ainu!
— Izbeidziet!
— Starp citu, Nadjas partneri ari riskē, jo viņas ietekmes spēks ir briesmīgs. Kā jūs domājat, kāpēc visas riskantākās ainas viņa vispirms izmēģina ar mani?
Virtuvē klusi iešķindējās kafijas tasītes.
— Pārtaisiet scenāriju! — steidzīgā balsi turpināja Antons. — Beigām jābūt laimī¬gām . . . nu, kaut vai nenoteiktām.
— Tas ir par traku! — sašutumā iesau¬cās režisors. — Kā gan jūs nesaprotat tik vienkāršas lietas? Es tačņ nepildu pasūtī- jumu! Tāds ir mans saskarsmes veids ar cilvēkiem, es nevaru melot! . . .
— Kā vēlaties, — atbildēja Antons, ie¬klausīdamies soļos, kas atskanēja gaite¬nī. — Bet tādā gadījumā lai jūsu saskar¬sme ar cilvēkiem notiek bez Nadjas.
Viņš piecēlās un atvēra meitenei dur¬vis. Kamēr Nadja salika tasītes, Antons atkal aizgāja uz virtuvi. Tur viņš rūpīgi, turklāt divas reizes pārbaudīja visus krā¬nus un slēdžus — tas jau bija kļuvis par maniakālu paradumu.
Laikus, iekams pārlieku aktīvā Alīna ar ziņkārīgas un greizsirdīgas sievietes izsmalcināto viltību sāka pratināt Nadju, Antons paspēja atgriezties viesistabā. Pārņēmis iniciatīvu savās rokās, viņš gan¬drīz nēšus uz rokām aiznesa pamazām ie¬miegošo meiteni uz kabinetu, kur uzklāja viņai vietu uz dīvāna un palīdzēja iz¬ģērbties. Kā vienmēr Nadja aizmiga gan¬drīz tajā pašā acumirklī, kad vaigs pie¬skārās spilvenam.
— Vai neesmu jūs jau nogurdinājis? — painteresējās Antons, atkal apsēzdamies pie viesu galda. — Būtībā tas jau arī bija viss, ko gribēju teikt.